Vīru konkurencē visi tagad runās par UTMB uzvarētāju Ben Dhiman. Šis ir tas stāsts, kur vecis pateica un vecis izdarīja. Vispār jau tik garā distancē kā UTMB ir tik ļoti neprognozējams iznākums, ka tāda pārliecība var dārgi maksāt. Bens ieradās, ātri izvirzījās vadībā un tā arī īsti apdraudēts netika. UTMB uzvarētājiem ir redzēti visādi finiši ar klibošanām un izdzīvošanas elementiem, bet Bens visu izdarīja pārliecinoši. Viņš daudz dalās ar to, ko dara treniņos. Patiesībā jau neko maģisku viņš nedara: ļoti daudz kilometru, augstummetru, kam bonusā ir piemesta spēka programma. Tikmēr OCC par patīkamu pārsteigumu parūpējās Gauja Trail by UTMB 52km distances uzvarētājs Miguel Benitez. Sācis salīdzinoši prātīgi (nedaudz ārpus labāko divdesmitnieka), viņš pakāpeniski kāpa pa pozīcijām un beigās ieskrēja labāko trijniekā. Jau pirms nedēļas rakstīju, ka uz šo nedaudz ceru, bet tik lielā konkurencē tas nelikās īpaši ticami. Redzēs, varbūt, ka tuvākajos gados vēl kāds izdomās, ka 52km distance (91km šim ir par daudz) ir labs sagatavošanās posma puzles gabaliņš.

Daudz panākumu, daudz iedvesmojošu stāstu, daudz motivācijas nākamajos gados noskriet labāk. UTMB šogad bija līmenī, bet tāpēc jau tas ir neoficiālais pasaules čempionāts.

Nedēļas tēma

Andris: Šis jau gandrīz kā atpakaļmetiens. Sen senos laikos (apmēram 2016. gadā), kad Supervaroņu treniņi vēl īsti neeksistēja, mūsu pirmie kopīgie treniņi bija vingrošanas treniņi. Pats pirmais treniņš bija toreiz vēl neatjaunotajā (un suņu kakām bagātajā) stadionā uz Raunas ielas, bet pēc tam pārcēlās uz Sarkaundaugavu. Tuvojās rudens, un pļavā sāka palikt arvien neomulīgāk. Tomēr vingrošanas vēlme bija liela, un tāpēc izdomājām treniņus turpināt Grīziņkalnā. Pirmajās reizēs darījām vingrinājumus arī ķermeņa augšdaļai, bet diezgan drīz tos atmetām, un šis treniņš pārvērtās par kārtīgu kāju treniņu uz kāpnēm. Pirmajos gados pasākums guva strauju popularitāti, un bija arī laiks, kad uz kāpnēm bija nepārtraukta skrējēju virkne. Covid laikā treniņus pārtraucām, bet pēc tam jau atsākām citā formātā, iekļaujot gan kāpnes, gan apkārtējo vidu, gan skriešanas vingrinājumus. Šie Grīziņkalna treniņi man pašam vienmēr ir bijuši īpaši mīļi. Stunda svaigā gaisā un labā kompānijā, lai atslēgtos no ikdienas darbiem un rūpēm. Kāpēc es šo visu rakstu? Vairākus gadus šādi treniņi nav norisinājušies, bet šo ceturtdien (03.09.2026) plkst. 18.30 atkal satiksimies pie Grīziņkalna kāpnēm, lai palēkātu un paskraidītu. Pagaidām gan vēl neņemos solīt, ka šis būs regulārs pasākums, bet sāksim ar vienu un tad jau skatīsimies. Aicināts ikviens, neatkarīgi no klubu piederības, un dalība, kā ierasts, bez maksas.

Supervaroņu sarunas #139

Andris: Bija UTMB nedēļa, un tāpēc arī runājām par UTMB. Prātuļojām, ko sagaidīt, spriedām par galvenajiem favorītiem un par stāstiem, kas mums pašiem saistībā ar UTMB liekas visinteresantākie. Kā jau daudziem šāda tipa raidierakstiem, ne viss runātais atbilda tam, kas notika sacensībās, bet taku skriešana jau nekad nav ļoti prognozējama, te trase var mainīties arī sacensību laikā.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Anetes ceļš līdz skriešanai: 21. nedēļa

Anete: Pirms kāda laika pamanīju, ka ar savu My Fitness abonementu varu augustā apmeklēt klubus Igaunijā, un trīs no tiem ir Tartu. Tāpat biju atradusi, ka pie Tartu ir vismaz divi gravel pasākumi, kam pieejami maršruti. Nemaz nerunājot par to, ka man tas Igaunijas gals simpatizē. Tā nu dzima ideja - jāpiever acis uz šādiem tādiem darbiem un jābrauc noķert vasara aiz astes uz Tartu. Turklāt kā reiz nedēļā, kad man būtu bijis jābūt uz CCC starta. Lai arī beigu beigās pie UTMB tiešraidēm pavadīju neskaitāmas stundas un neskumu par nenotikušo startu, ar šo man pēdējos mēnešos iet visādi, un cita vide un ambiciozi plāni likās kā laba apdrošināšanas polise.

Man paveicās ar lieliskiem, mēreniem laikapstākļiem, kas ļāva aizvadīt ilgas stundas uz velo. Vienā dienā nobraucu 165km 6,5 stundās, kas ir mana ilgākā distance un laiks uz velo. Iepriekšējā dienā braucu gandrīz 5 stundas. Kopā pa nedēļu savākti 440km/18h uz velo un vēl ~4h vingrojot, kas ir viena no manām lielākajām treniņnedēļām. Gribētos teikt, ka treniņi uz velo ir krietni vieglāki, jo grūti iedomāties, ka varētu tik labi justies pēc tādām stundām skrienot.

Celis arī iepriecina. Pēdējās nedēļas laikā jau par normu uzskatu to, ka abas kājas jūtas pilnīgi normālas, ja atskaita dažas specifiskas pozīcijas. Noteikti arī masāža nākusi šim par labu, lai gan jāatzīst, ka man nekad nav bijušas tik sāpīgas masāžas kā kopš šādiem velo un spēka treniņu apjomiem. Pirmo reizi varu lepoties (?) ar zilumu pēc masāžas. Tāpat čakli nodarbojos ar rētaudu mobilizāciju, jo ir aizdomas, ka vismaz daļēji tas vainojams pie tā nelielā diskomforta, kas dažbrīd jūtams.

Šobrīd ceru, ka iespējami ilgāk saglabāsies pedalēšanai labvēlīgi laikapstākļi, jo tad ir krietni vieglāk saglabāt pacietību, gaidot skriešanas uzsākšanu. Grāmatu lasīšanas tempi gan ir krietni kritušies līdz ar vairāk stundām svaigā gaisā.

Atpakaļmetiens

Andris: Šo svētdien plānoju uzskriet 10km sacensības Valmieras Skrējiena ietvaros. Valmierā esmu skrējis vairākkārt gan pusmaratonu, gan Stirnu Buku. Arī manas pašas pirmās skriešanas sacensības norisinājās tieši Valmierā. Bija 2012. gada septembra beigas. Jau vairākus mēnešus biju nodevies savam jaunajam hobijam - skriešanai. Biju sācis ar pāris orientēšanās sacensībām, pēc tam ar 24h rogainingu un nu bija pienākusi kārta arī skriešanai. Izvēlējos iesācējam atbilstošo 5,8km distanci. Treniņos toreiz darbojos diezgan vienveidīgi. Devos uz dažu kilometru skrējienu un parasti skrēju tikai ātri, līdz ar to neko ļoti trenēts toreiz vēl nebiju. Pirmajās sacensībās gan gāja tīri ok. 5,8km pieveikšanai man vajadzētu nepilnas 23 minūtes. Tieši gadu vēlāk tieši tajā pašā Valmierā piedalījos savās otrajās skriešanas sacensībās. Pa gadu biju piedalījies ļoti daudz orientēšanās mačos un noteikti biju kļuvis spēcīgāks. Šajā reizē noskrēju par 2 minūtēm ātrāk un finišēju pēc 20:45, kas ļāva man pašam par lielu pārsteigumu ielauzties labāko desmitniekā. Tas gan bija prasījis ļoti daudz spēka, un nākamajā dienā bija jāņem slimības lapa, jo uz darbu es nebiju spējīgs aiziet. Pēc tam vēl vienu gadu pārsvarā veltīju orientēšanās sportam, bet skriešana jau bija ielikusi kāju durvīs, un pamazām pārvērtos par skrējēju.

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: OCC, CCC un UTMB apskati

Klausies: UTMB nedēļas apskats no Freetrail

Lasi: Kā trenēties UTMB (esot Francijā) Rachel Entrekin (2. vieta UTMB) pirmā pieredze UTMB takās

Nedēļas kalendārs

- 2. septembrī plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

- 3. septembrī plkst. 18.30 Grīziņkalna treniņš

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Valmieras skrējiens, Jelgavas pusmaratons, Latvijas čempionāts vidējā distance (orientēšanās, Augstroze), Stirnu Buks 5.posms (Ogre), Tallinas maratons (Igaunija), Pirin Ultra (Bulgārija), Finlandia marathon (Somija), Wildstrubel by UTMB (Šveice), Julian Alps Trail Run by UTMB (Slovēnija), Copenhagen Half (Dānija), We Run Riga, Siguldas kalnu maratons (Sigulda), Spartathlon (Grieķija), Mežciema skrējiens (Daugavpils).

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Notikumiem UTMB esmu sekojis jau vismaz 10 gadus, un pirmie gadi, kad pavadīju naktis skatoties tiešraides (toreiz stacionārās kameras kontrolpunktos), noteikti bija liels pagrieziens arī manā skriešanas karjerā. Pēc šīm skatīšanās reizēm vienmēr biju motivēts darboties, gribēju arī būt viens no dalībniekiem, toreiz tas viss likās tik iespaidīgi. Un ir jau arī. Es jau pat gribētu teikt, ka par tādu īstu taku skriešanas fanātu sevi var saukt tikai tad, kad ir kādu reizi augusta beigās būts Šamonī. Pat ne obligāti kā dalībniekam, kaut vai paskatīties un pie reizes nedaudz paskriet pa Šamonī takām.

Lai cik ļoti negribētos būt klātienē, šajā reizē es pats šim visam sekošu no mājām. Nāksies iztikt bez lielā expo, burziņa un klātienes efekta, bet patiesībā nebūšana tur ir labākais veids, kā redzēt pēc iespējas vairāk. Pagājušajā gadā biju uz vietas un beigās neredzēju gandrīz neko - ne OCC, jo nākamajā dienā pašam starts, ne CCC, jo pats to skrēju, bet biju tik tālu no aktuālajiem notikumiem, ka tas neskaitās, un galu galā arī ne UTMB, jo pēc paša neveiksmīgā CCC tam visam vairs nebija spēka.

Kā jau ierasts, arī šajā reizē ir ļoti daudz interesantu stāstu, kam sekot līdzi. OCC noteikti sekošu līdzi un fanošu par Miguel Benitez, kurš augusta sākumā uzvarēja Gauja Trail by UTMB 52km distancē. Tas, manuprāt, būs tāds labs salīdzinājums kā viņš izskatījās mūsu mežos un kā izskatās Šamonī uz pasaules līmeņa fona. Domāju, ka izskatīsies diezgan labi, lai gan uz uzvaru vai pjedestālu viņam visticamāk ir mazas cerības. Sieviešu konkurencē uz starta neizies pati galvenā favorīte Tove Alexandersson. Tas noteikti šo sacensību padarīs interesantāku, jo Tove visticamāk būtu skrējusi visām krietni pa priekšu. CCC visticamāk jau no starta ļoti augstu tempu turēs ASV skrējējs Hans “Young and Fit”, Troyer. Fiziski viņš noteikti ir spējīgs uzvarēt visus, bet vai viņam patraucēs tas, ka viņš Alpos ir pirmo reizi? Sieviešu konkurencē uz starta līnijas 3 CCC uzvarētājas: Toni McCann (2024), Yngvild Kaspersen (2023) un Miao Yao (2018), kuras mēģinās turēties pretī aktuālajai Western States uzvarētājai Jennifer Lichter. Šī varētu būt visinteresantākā sacīkste visā UTMB vīkendā. Visbeidzot UTMB vairāki no ierastajiem vīru favorītiem (Jim Walmsley, Kilian Jornet, Tom Evans) uz starta līnijas nebūs, un tas ļauj izpausties citiem. Vai Vincent Bouillard izdosies tikt pie sava otrā UTMB titula? Man liekas, ka jā, bet varbūt viņa ceļu uz to patraucēs Lavaredo princis Hannes Namberger, pagājušā gada 2. vietas ieguvējs Ben Dhiman vai vēl kāds cits. Sieviešu konkurencē noteikti man interesantākais ir, vai pagājušā gada uzvarētājai Ruth Croft izdosies atkārtot panākumu. Tas vienmēr ir grūti un šajā reizē, kā jau ierasts, ir daudzas, kuras labprāt ieņemtu viņas vietu, nu kaut vai karaliene Courtney Dauwalter.

Nedēļas tēma

Andris: Latvieši UTMB dažādās distancēs ir bijuši katru gadu, un šis gads nav izņēmums. Šajā reizē dažādās distancēs uz starta dosies 11 latvieši. Te gan laikam jāsaka, ka tikai 11. Precīzas statistikas man nav, bet šis noteikti ir mazākais skaitlis pēdējās desmitgades laikā. Turklāt četri no šiem 11 nav piedalījušies loterijā, trīs ir “savējo” sacensībās MCC, kas rezervēts brīvprātīgajiem un partneriem, kamēr Linda Boldāne savu vietu uz UTMB ieguva pagājušā gada Tenerife Blue Trail by UTMB, finišējot tur uz pjedestāla. Vēl 6-7 gadus atpakaļ dalībnieku vidū bija tuvu 50 latviešu, bet šobrīd tas skaitlis ir ievērojami krities. Taku skriešana Latvijā ir šķietami populāra, tāpēc pirmajā mirklī šāds kritums liekas neloģisks, bet laikam jau nekā neloģiska šeit nav. Atšķirībā no nesenās pagātnes, tikt iekšā kādā no UTMB skrējieniem ir kļuvis nedaudz grūtāk. Pirmkārt jau tas, ka pasaulē šis pasākums ir kļuvis ievērojami populārāks un tāpēc arī konkurence uz katru starta vietu ir krietni lielāka. Galvenā atšķīrība gan varētu būt tajā, ka ievērojami ir mainījušies loterijas kvalifikācijas noteikumi. Kādreiz pietika noskriet SKM vai CET, un ar to bija gana, lai tiktu loterijā, šobrīd ir obligāti jāfinišē kāds no by UTMB posmiem, un vēl līdz šim gadam tas nozīmēja, ka obligāti ir jābrauc ārpus Latvijas. Redzēs kā šo uz nākamo gadu mainīs tas, ka tagad mums ir pašiem savs by UTMB posms. Kā minimums dalības ir garantējuši Ivita Šale, Lauma Izāka, Kārlis Eiduks (visiem pjedestāls 100k distancē), Agate Armane un Baiba Bendika (abas 50k distancē). Tāpat pārnestie starti traumu dēļ uz nākamo gadu ir Gvido Kalniņam un Anetei Švilpei. Redzēs, cik no šiem savas dalības izvēlēsies pieņemt (un apmaksāt), tāpat interesanti, cik no Gaujas finišētājiem nolems savus akmeņus mest loterijā un cik no viņiem izdosies tikt uz starta līnijas nākamā gada sacensībās. Cerams, ka spēsim uz nākamo gadu vismaz dubultot savu pārstāvniecību.

Supervaroņu sarunas #138

Andris: Pagājis kāds laiks kopš tādas raidieraksta parastās epizodes, kur nav jārunā par kādu konkrētu pasākumu vai kas nav ierakstīts jau priekšlaicīgi tādēļ, ka kāds no mums netiek uz ieraksta dienu. Tad nu šajā reizē atskatījāmies, kā mums ir pagājis pēdējais mēnesis. Par to, kā man gāja sacensībās Itālijā un ko apguvu esot nedaudz ilgākā nometnē kalnos. Kamēr Anete jau ļoti dziļi ir velo pasaulē un daudz stāstīja par to. Pagaidām es vēl to paciešu, bet redzēs, cik ilgi vēl tās velo lietas izturēšu.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Anetes ceļš līdz skriešanai: 20. nedēļa

Anete: Turpinās atlabšanas periods, kad nekas īsti nemainās. Es joprojām neesmu sākusi skriet un arī neplānoju to sākt darīt šajā nedēļā. Es joprojām čakli vingroju un aizvadītajā nedēļā pamanījos pamatīgi nogurdināt kājas un tikt pie sāpošiem muskuļiem. Uztveru to pozitīvi, jo tas nozīmē, ka vismaz ar garantiju strādā tas, uz ko mērķēju. Spēka treniņos atsāku iekļaut arī vilkmi, ko kādu iemeslu dēļ nejutos pārliecināta veikt līdz šim.

Aizvien dziļāk pazūdu velo pasaulē. Tiku pie jaunām riepām un tubeless sistēmas, papildinu savu velo ekipējumu un esmu diezgan droša, ka septembrī būšu manāma vismaz vienā velo braucienā, un tas nebūs Vienības brauciens. Tāpat šajā nedēļā gatavojos pazust vēl vienā velo nometnē. Gandrīz vai varētu teikt, ka skriešanas man nepietrūkst. Gandrīz.

Bieži vien es lepojos ar to, ka atrodu veidus, kā arī aizņemtā ikdienā atrast laiku un vietu treniņam, taču šajā nedēļas nogalē piedzīvoju to, ka tam vienkārši nav iespējas. Biju Siguldā, kur sestdienā devos uz vietējo sporta centru, taču svētdien pilsēta bija palikusi bez elektrības, sporta centrs nestrādāja, māja bez elektrības, ūdens un sakariem, mežs sakritušiem kokiem, nemaz nerunājot par to, ka lietus un vējš nav līdz galam rimies. Force majeure, tā teikt. Risinājums vienkāršs - ņemt brīvdienu un pirmdienā, kas oriģināli bija paredzēta kā brīvdiena, rast veidus trenēties.

Atpakaļmetiens

Andris: Uz lielā UTMB starta līnijas esmu stāvējis divas reizes. Pirmā reize bija 2019. gadā. Toreiz, stāvot uz starta līnijas, biju pārliecināts, ka esmu savā labākajā fiziskajā formā dzīvē. Pa vasaru es biju divas reizes izcīnījis otro vietu Pasaules tūres (UTWT) posmos (Mozart100 un Eiger100), augustā sākumā biju 2 nedēļas pavadījis Andoras kalnos, jutos viegls un spēcīgs. Man nav baigi reaktīvais dzinējs, vairāk esmu tāds dīzelītis, tāpēc distances pirmajā pusē man nemaz tik labi negāja. Turklāt jau dažas stundas pēc starta man sāka protestēt vēders. Atceros, ka, dodoties naktī, savas izredzes augstu nevērtēju, tomēr nakts tumsā grūti gāja ļoti daudziem un pamazām es sāku kāpt pa pozīcijām un, tiekot līdz pusceļam, biju ielauzies labāko desmitniekā. Galvenajā kontrolpunktā Courmayeur gan bija ļoti garas pārrunas ar atbalsta komandu. Mani ļoti mocīja vēders jeb precīzāk nelabums un, lai arī tiku sabarots ar ingveru un vēl visādiem labumiem, dažus kilometrus vēlāk man jau bija pavisam slikti. Kāpumā augšā tiku, bet tur ārsti mani nolika gulēt. Aizmigu esot 8. pozīcijā, bet 20 minūtes vēlāk pamodos ārpus labāko divdesmitnieka. Man kustoties prom, kontrolpunktā ieskrēja pirmā sieviete, kas tajā gadā bija Courtney Dauwalter. Miedziņš bija ļoti palīdzējis. Nākamajos 20 kilometros apdzinu visus tos, kas bija man paskrējuši garām, kamēr es gulēju. Jutos neievainojams. Tomēr tā nebija, un aukstajā Grand Col Ferret pārejā es nonācu ar pamatīgiem reiboņiem un nespēju noiet taisni. Ar to beidzās mans tā gada UTMB stāsts. Lieliskā fiziskajā formā, bet bez rezultāta.

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Ceļš uz UTMB

Klausies: OCC, CCC un UTMB preview no Singletrack

Lasi: Vai UTMB ir pienācis laiks mainīties?

Nedēļas kalendārs

- 26. augustā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

- 27. augustā plkst. 9.15 OCC

- 28. augustā plkst. 10.00 CCC

- 28. augustā plkst. 18.45 UTMB

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Hoka UTMB Mont Blanc (Francija, Itālija, Šveice), Taurlandia (Taurkalne), Stavanger marathon (Norvēģija), Valmieras skrējiens, Jelgavas pusmaratons, Latvijas čempionāts vidējā distance (orientēšanās, Augstroze), Stirnu Buks 5.posms (Ogre), Tallinas maratons (Igaunija), Pirin Ultra (Bulgārija), Finlandia marathon (Somija), Wildstrubel by UTMB (Šveice), Julian Alps Trail Run by UTMB (Slovēnija), Copenhagen Half (Dānija), We Run Riga.

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Vislabāk izdevās ar skriešanu stāvajos kāpumos. Lielākajā daļā no takām, kur biju, šādu opciju ar stāviem kāpumiem netrūka, atlika tikai trenēt. Ne visās dienās tam bija spēks, it sevišķi tāpēc, ka pārsvarā mūs pavadīja krietns karstums. Kamēr mežā, viss jauki un var kustēties kvalitatīvi, bet tiklīdz klajumā, tā karstums dara savu.

Ar noskrējieniem gāja visādi. Šeit izdevās ierasties ar labu pamatu. Iepriekšējo mēnesi biju diezgan daudz reljefu paskrējis tepat Latvijā un krietni vairāk kā ierasts biju pastrādājis arī ar spēka treniņiem. Varu atzīt, ka līdz ar to kājas noskrējienos jutās krietni spēcīgākas par ierasto, bija gan stabilitāte tehniskā apvidū, gan labi varēju ieslēgt šujmašīnas režīmu. Tiesa, šeit arī dažas taktiskās kļūdas. Pirmajās dienās lielisks darbiņš tehniskās takās, tomēr kājas piedzenās, un tāpēc nākamās dienas jāskrien saudzīgāk. Es šādās saudzīgajās dienās nereti izvēlējos tehniski vienkāršus noskrējienus, bet tas ne vienmēr labi, jo šādos noskrējienos, ja nedaudz pārcenšas, kājas nokaut ir vēl vieglāk. Un es pārsvarā nedaudz pārcentos. Tad nu lielāko daļu no brauciena es pavadīju, taupoties noskrējienos, jo kājas jau ir tādas, kas ne visai klausa. Tā nu šis elements paliek sadaļā, kas ļoti jātrenē. Nekas, nākamreiz būšu gudrāks, bet tikmēr man pilnīgi skaidrs, ka jācenšas tomēr Latvijā arī biežāk tikt reljefā, bet, ja tas neizdodas, tad ziemā kārtīgi jāstrādā pie spēka elementa.

Nedēļas tēma

Andris: Pirms dažām nedēļām jau dalījāmies ar Freetrail raidierakstu, kur tiek intervēti WSER uzvarētāju treneri Mario Fraioli un John Fitzgerald. Ieraksta ietvaros Fitzgerald stāsta, ka, viņaprāt, ultramaratoni ir kā sacensības par to, kurš labāk par sevi mācēs parūpēties. Par to, ka var būt sportisti, kuriem ir ļoti labas fiziskās spējas, bet kuri par sevi neparūpējās un tāpēc arī rezultāts ir neveiksmīgs. It kā nekas jauns. Es pats visu laiku audzēkņiem, kas skrien ultras, skandēju, ka ir jārūpējās par pamatlietām, par uzturu, par šķidrumu, par cīņu ar karstumu un tamlīdzīgi. Bet šo dzirdēt man bija nedaudz kā ar bomi pa galvu. Es nekad to šādi nebiju iedomājies, bet, kad kāds to pasaka skaļi, tas uzreiz liekas tik loģiski. Protams, ka šo uzreiz ļoti skatos caur saviem startiem. Man ir bijuši ļoti daudz DNF, un liela daļa no tiem noteikti ir tādēļ, ka es neesmu par sevi parūpējies. Man ir bijis arī ļoti daudz neveiksmīgu startu, kur līdz finišam ir izdevies tikt, bet arī tur noteikti esmu pārāk maz par sevi rūpējies. Un gan jau man ir bijis krietns skaits ar startiem, kur vienkārši ir sagājis. Ko darīt? Droši vien problēmas apzināšana jau ir daļa no problēmas risināšanas. Zinu, ka es te ne tuvu neesmu vienīgais, kuram šī ir problēma, līdz ar to ceru, ka ir vēl kāds krietns bariņš, kas šo problēmu apzinās. Tālāk jau nedaudz sarežģītāk, jo kaut kas ir jāmaina, lai situācija uzlabotos. Rūpes par sevi mēs te varētu iedalīt piecās daļās: ēšana un dzeršana, intensitātes izvēle, karstuma un aukstuma kontrole, rūpes par noberzumiem un tulznām, kā arī mentālā kontrole. Visi šie var ļoti sabojāt sacensības, neatkarīgi no tā, kāda ir fiziskā forma. Esmu novērojis, ka ēšana un dzeršana ir populārākais, kur rodās problēmas. Treniņos tam nepievērš uzmanību, sacensībās ātri atpaliek no vēlamā grafika, kas bieži vien jau tāpat ir paknaps, un rezultātā veidojās problēmas. Es pats šo ļoti trenēju, bet tāpat sacensībās ļoti bieži aizeju neceļos. Piemēram, manās pēdējās sacensībās Ultra Trail Panarotta neapēdu visu, jo, nonākot sacensību režīmā, nespēju uz to nokoncentrēties. Es varu ieēst, man ir ko ēst, bet es vienkārši to nedaru. Zinu, jokains attaisnojums, bet man tā ir bieži. Un ar ūdeni ir vēl trakāk. Ja par ēdienu un dzērienu visi cenšās domāt, tad par temperatūru, it sevišķi karstumu, ļoti daudzi nepadomā vispār. Šis ļoti bieži iet kopā arī ar nepareizas intensitātes izvēli. Neņem vērā, ka ir karsts, sāk sacensības tādā pašā tempā kā ierasts un rezultātā ātri izbeidzās. Manā gadījumā, karstumam es trenējos un lielā karstumā ļoti bieži jūtos labi, bet tāpat bieži vien dabūju iekšā. Un te jau arī tik daudz lietas, ko darīt. Piemēram, es varētu beidzot sākt lietot kādu aizsargkrēmu, nevis tikai uzvilkt briesmīga paskata cepuri un cerēt, ka tā mani no visa pasargās. Bet te jau vēl visas dzesēšanās strautos, kontrolpunktos vai citur. Ledus un citi līdzekļi. Ir kur pielikt. Visvieglākais, manuprāt, ir cīņa ar noberzumiem, tulznām un citiem šāda veida traucēkļiem. Te jau parasti treniņos ir skaidrs, kur ir traucējošās daļas, bet, ja kaut kas noiet greizi sacensībās, tad parasti var izturēt. Es par šo sadaļu satraucos vismazāk, bet esmu novērojis, ka ļoti daudzi skrējēji šeit tiešām par sevi cītīgi rūpējās. Visgrūtāk ir ar mentālo kontroli. Tas noteikti kaut kas, ko vienkārši izlemj darīt un sanāk. Pie šī noteikti ļoti jāstrādā jau treniņos un uz sacensību dienu jau laicīgi ir jāieplāno, ko darīt grūtajās situācijās. Patiesībā nesen ar šo saistītā tēmā labs raksts, kā lēnām mainīt ieradumus.

Man pēc četrām nedēļam ir sacensības. Vai es spēšu parūpēties par sevi? Laiks rādīs, bet tikmēr sāku pamazām to darīt vairāk arī ikdienā: vairāk miega, vairāk olbaltumvielu, vairāk vitamīnu. Mazās lietas, kas sacensību dienā var izrādīties lielas.

Supervaroņu sarunas #137

Andris: Šajā reizē epizode, kas ierakstīta jau jūlija beigās, bet tas nieks, jo jautājumu un atbilžu epizodēm nav derīguma termiņa. Un jautājumi šajā reizē tiešām ļoti dažādi. Gan par velo treniņiem, gan par audzēkņu attaisnojumiem, gan par to, kurās sacensībās mēs neplānojam piedalīties. Atbildes? Tās var uzzināt tikai klausoties.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Anetes ceļš līdz skriešanai: 19. nedēļa

Anete: Pat ja iepriekšējā nedēļa iesākās ar ne pārāk iepriecinošām ziņām, galu galā šīs dienas ir pagājušas itin pozitīvi. Ar spēka treniņiem šobrīd esmu labākās attiecībās kā pirms nedēļas, savukārt paralēli tam esmu iesākusi projektu “Aptaujā speciālistu”, lai iegūtu iespējami daudz viedokļu no speciālistiem, kam es uzticos, lai man būtu vairāk puzles gabaliņu, no kā izveidot sava ceļa kopējo bildi. Noteikti nedomāju, ka nākamā būs nedēļa, kad sākšu skriet, bet arī šaubos, ka gaidīšu oktobri. Man ir savs skatījums un savas sajūtas, un gribu tam pielikt klāt vēl citu redzējumu. Labums šajā situācijā ir tas, ka man nešķiet, ka es būtu atkarīga no skriešanas, lai caur to gūtu piepildījumu sev svarīgās jomās, kas savukārt ļauj šo darīt mierīgāk un bez steigas.

Te vislielākais paldies riteņbraukšanai. Nerunājot par to, ka tas ir lielisks veids, kā uzturēt un, iespējams, uzlabot savu izturību, kā nejusties tā, it kā man kaut kas būtu atņemts, ir aizraujoši kādā jomā sajusties kā iesācējam. Kad ir pierasts, ka esi tas, kuram būs atbildes uz jautājumiem un kurš rādīs piemēru, ir atsvaidzinoši un atbrīvojoši ļaut sev būt sūklītim, aktīvi meklēt citus, no kuriem mācīties, un nekautrēties jautāt, darīt, baidīties, krist un mēģināt atkal. Pat nenojautu, ka man šāds svaigums bija tik ļoti nepieciešams. Tāpat arī es šobrīd nekautrējos atkāpties no sava treniņu plāna (piedod, Andri!). Es izdaru intervālus un kopumā pieturos pie galvenās idejas, taču reizē ārkārtīgi brīvi raugos uz treniņu uzdevumiem. Lai arī esmu cilvēks, kam patīk struktūra un plānošana, par ko liecina kaut vai tas, ka vairāk kā 9 gadus esmu trenējusies pēc konkrēta plāna, šobrīd arī šeit ļauju sev brīvību un vairāk piedzīvojumu, jo zinu, ka nemaz ne tik tālā nākotnē būs diena, kad būs stingrāka pieturēšanās pie struktūras. Ja man būtu šī brīža treniņu process jānoraksturo vienā vārdā, es teiktu intuitīvs. Ticami, ka no šī paņemšu ko vērtīgu nākotnei.

Te es satieku un stājos pretī savam baisākajam ienaidniekam - kritušiem kokiem.

Atpakaļmetiens

Andris: Šajā nedēļas nogalē Upesgrīvā norisināsies Latvijas čempionāts rogainingā. Es rogainingos regulāru dalību neņemu jau vairākus gadus, bet senāk tas man bija viens no labākajiem veidiem, kā tikt pie garā treniņa, turklāt sarežģītā apvidū, un tāpēc ļoti daudz piedalījos tieši 6h vai 8h rogainingos. Vēlāk tieši sarežģītie apvidi bija tas, kas mani no rogainingiem atturēja, jo ne visai vilināja cīņa ar veģetāciju, grāvjiem un izcirtumiem. Tas viss konstanti esot slapjam un dubļainam. Savukārt vienkāršie rogainingi palika pārāk grūti, jo tur bija jāskrien ātri un daudz. Pāris reizes sanāca noskriet arī pilno 24h rogainingu. Pirmais bija kādas divas nedēļas pēc tam, kad es biju sācis savu skriešanas karjeru (par šo citreiz), bet pēdējais no tiem bija 2017. gadā, kad kopā ar Zigmundu Bīberu piedalījāmies pasaules čempionātā, kas norisinājās tieši Latvijā. Toreiz ļoti smagajā apvidū Rāznas ezera tuvumā mēs uz starta gājām kā vieni no favorītiem. Fiziski bijām spēcīgi, bet mūsu komandai bija viens neliels mīnuss - es ļoti sūdīgi orientējos. Pirmajās stundās, kamēr mans uzdevums bija vienkārši sekot līdzi, lai kaut kur nesakļūdamies, viss bija labi. Naktī, kad Zigis no orientēšanās bija noguris un man bija jāpārņem stafete, viss aizgāja pa vīlēm, un mēs daudz laika tērējām, vienkārši vazājoties pa mežu. Vainīgs, bet es tiešām maz tajās kartēs saprotu. Toreiz, nākot finišā, noteikti neko labu negaidījām, bet izrādās, ka ar mūsu sniegumu pietika, lai tiktu pie sudraba medaļām. Šis pasākums noteikti paliks atmiņā uz visu mūžu, jo tādu veģetāciju es neesmu redzējis ne pirms, ne pēc šī pasākuma. Godīgi sakot, ceru arī nekad vairs neredzēt. Tā, piemēram, bija nātru lauki manā augumā, kuriem ejot cauri ar rokām tika sargāta seja, bet viss pārējais ķermenis tika pie SPA procedūras. Vai latvāņu lauki. Organizatori bija brīdinājuši, ka pusē no kartes ir latvāņi un otrā pusē nav. Visu pirmo skrējiena daļu es vairījos no auga, kas man izskatījās kā latvānis, tikai lai otrajā daļā saprastu, ka latvāņi te ir trīsmetrīgi baobabi, no kuriem nav nemaz tik viegli izvairīties.

Rogainingus gribētu atgriezt savā treniņu rutīnā, tā tomēr ir lieliska iespēja tikt pie garas aktivitātes un nedaudz arī uzaudzēt cietāku ādu. Jāatrod tikai kāds, kurš mani tam visam var izvest cauri.

Pieveiktā distance Stravā. Gandrīz 6000 augstummetri. Diez cik tas patiesi?

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Hans Troyer CCC trases apskats

Klausies: Par UTMB vēsturi

Nedēļas kalendārs

- 19. augustā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Engelberg Ultra (Šveice), Jelgavas pusmaratons, Festiwal Pustelnika (Polija), Tallinas Ironman (triatlons, Igaunija) Hoka UTMB Mont Blanc (Francija, Itālija, Šveice), Taurlandia (Taurkalne), Latvijas čempionāts vidējā distance (orientēšanās, Augstroze), Stirnu Buks 5.posms (Ogre), Tallinas maratons (Igaunija), Pirin Ultra (Bulgārija), Finlandia marathon (Somija), Wildstrubel by UTMB (Šveice).

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Pats gan šobrīd vēl baudu ārzemju takas. Jau trešā nedēļa Alpos. Austrija un Itālija aiz muguras un šonedēļ nonākts līdz Slovēnijai. Te arī pēdējā pietura pirms atgriešanās Siguldā, Cēsīs un Madonā. Melošu, ja teikšu, ka vēlos atpakaļ. Slovēnijas takas vēl nav ļoti iepazītas, bet vēl spilgtā atmiņā Itālija, kur pagājušajā nedēļa uzskrēju sacensībās ar nosaukumu Ultra Trail Panarotta. Pilnīgi neplānoti. Nedēļu pirms starta uzzināju, ka šādas sacensības notiek, bet sacensību nedēļas pirmdienā sāku medīt veselības sertifikātu, lai tieku pie starta. Taisījos pieteikties otrdienā, bet tajā dienā mani sakoda bite, un tas mani nedaudz nobiedēja, jo pēdējo reizi, kad mani pirms sacensībām sakoda bite, es gandrīz atdevu galus Gaujas krastos. Trešdienā, kad sapratu, ka nav ko ņemties un jāpiesakās, mana kārotā 25km distance jau bija izpirkta un nācās pieteikties 42km distancei. Skaidrs, ka ar kājām un ķermeni, kas ir terorizēts ar salīdzinoši lieliem apjomiem, reljefu un karstumu vairāku nedēļu garumā, man sacensības bija kādus 15km par garu. Tiesa, sacensību pirmā puse bija pat ļoti laba. Skrēju un priecājos, ka tik ātri kalnos ļoti sen neesmu kustējies, kājas likās stipras, varēju raiti uzskriet lēzenos kāpumos un tehniskākās sadaļās nebiju pārāk tizls. Tāda dzīva sajūta. Tomēr pāris kilometrus vēlāk ķermenis atcerējās, ka ir noguris, un bija nedaudz jāpacīnās ar sevi, lai tiktu uz priekšu. Cīņai ar galvu bonusā nāca arī krampji un karstums, kas pēdējo stundu padarīja pavisam izaicinošu, bet līdz finišam tiku un pilsētas daļā pat pamanījos pakāpties vienu pozīciju augstāk un iekļāvos labāko sešiniekā. Tur gan ātri tika secināts, ka esmu vareni pārkarsis, tad nu nākamās stundas tika pavadītas, lai tiktu pie normālākas ķermeņa temperatūras. Tagad, kad pagājušajas pāris dienas, varu teikt, ka viss labi. Man joprojām patīk karstums, un to šeit Slovēnijā var dabūt lielos apjomos. Un, ja man kādā no nākamajiem ceļojumiem arī būs iespēja netīšām uzskriet kādās sacensībās, es droši vien šādu iespēju izmantošu.

Supervaroņu sarunas #136

Andris: Šajā reizē runājām tikai par aizvadīto Gauja Trail. Jā, tas nozīmē, ka nebija klasiskās “Andris čīkst” sadaļas. Nu labi, labi, noteikti kaut ko čīkstēju, bet ne tik ļoti kā parasti, jo par sevi runājām maz. Te liela daļa no sarunas aizgāja par atbalstu Ziediņkalnā un Ozolkalnā un kā tas pacēla sacensības citā līmenī. Tāpat arī parunājām par tiem, kuri cīnījās par vietu uz pjedestāla. Beigās jau secinājums viens - lielisks pasākums un cerams, ka tāds mums būs vēl daudzus gadus.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Anetes ceļš līdz skriešanai: 18. nedēļa

Anete: Gluži kā pirms nedēļas, arī šajā reizē piesēdos atskatīties uz aizvadīto nedēļu un secināju, ka treniņu un sajūtu ziņā nekas daudz nav mainījies. Ir vingrošana, ir velo, ir aktīvāka ikdiena, bet vēl solis līdz ideāli. Ja ar velo kopumā šobrīd esmu labā vietā, tad ar vingrošanu gan jāizdomā, kā tur atgūt dzirkstelīti. Iespējams, nopietnāk jāplāno katrs treniņš, jāmeklē dažādība un jāizvirza mērķi, ko sasniegt.

Aizvien biežāk saņemu jautājumus no sērijas “nu, jau skrien?”. Aizvien biežāk arī šis sāk kaitināt. Pēdējā laikā itin bieži atbildēju, ka ceru, ka augustā varēšu sākt skriet, bet šķiet, ka tie varētu būt bijuši meli. Aizvadītajā nedēļā uztaisīju atkārtotu magnētisko rezonansi, nupat biju pie ķirurga, kurš atzina, ka celis gan klīniski, gan bildē izskatās ļoti labi savām nedēļām un viņš ir priecīgs par progresu līdz šim, taču līdz skriešanai jāgaida vēl divi mēneši. Paga, ko?

Pat ja biju galvā izspēlējusi scenāriju, ka līdz skriešanai varētu būt jāgaida šie minētie divi mēneši, manā galvā tas gāja kopā ar situāciju, kurā kaut kas celim nebūtu kārtībā. Šajā brīdī jūtos mazliet pikta un sarūgtināta, jo realitāte netrāpīja pa kādu no manu ekspektāciju scenārijiem, un apdomāju savus nākamos soļus, kas droši vien iekļaus vēl kāda viedokļa meklēšanu un uzklausīšanu. Taču šobrīd labāk nejautājiet, kad tad skriešu. Kodīšu! Jūs tikāt brīdināti.

Kas kopīgs taku skriešanas un gravel velo sacensībām?

Anete: Gravel Weekend 2026 - manas pirmās gravel velo sacensības. Manas pirmās velo sacensības vispār. Visai labi sajūtu ziņā varēju saprast daudzus Gauja Trail by UTMB dalībniekus, kuri gatavojās savai pirmajai ultrai vai pirmajam kārtīgajam taku skrējienam, jo arī pati pa ilgiem laikiem iejutos iesācēja ādā, taču procesā sapratu, ka mana bagātīgā sacensību un izturības sporta pieredze tomēr padara šo par krietni pazīstamāku pieredzi kā varētu šķist. Zemāk pāris iemesli, kādēļ tā.

1/ Trases apskate var būt ļoti noderīga. Sākotnēji biju domājusi izbraukt 75km distanci un tad izlemt, vai esmu gatava pieteikties to braukt arī sacensībās, bet beigās sanāca, ka dalība bija epastā vēl pirms biju redzējusi, kur būs jābrauc. Taču man kā braucējai, kurai nav īpaši labas tehniskās prasmes, bija nomierinoši zināt, ka nekas trakoti sarežģīts trasē nav un grūtie posmi nav gari. Pat ja sacensību dienā trase bija krietni smilšaināka kā treniņbraucienā, tik un tā daudzās vietās jutos krietni drošāka, zināju, kas sagaida priekšā, un īpaši beigās zināju, kad vairs nav ko taupīties. Tāpat arī visai precīzi prognozēju savu finiša laiku - šķita, ka varu nobraukt ap 3h, tā kā treniņā bija 3,5h, un rezultātā 2:58:24.

2/ Cukurs ir karalis. Gluži kā skrienot, jāēd daudz ogļhidrātu, tāpat arī uz velo. Iespējams, šajā reizē nespēju novaldīt savu sajūsmu par to, ka beidzot ir iemesls pirmssacensību rutīnai, ka devos all in - Nomio 3h pirms starta, 40min pirms starta Redbull kofeīna un cukura deva un MNSTRY 40g bicarb želeja. Trasē apēdu vienu 300g želeju, kas paredzēta pildīšanai pudelēs, un divas 30g želejas ar 100mg kofeīna. Kopumā uz 3h sanāk 440g ogļhidrātu un 315mg kofeīna. Skrienot šādus ciparus es nekad nespētu dabūt iekšā un arī noturēt iekšā, taču uz velo tas ir krietni vieglāk, tādēļ ļāvos šai negausībai. Enerģijas zemo punktu trasē nebija.

3/ Intensitātes izvēle un tehniskās prasmes. Trīs stundas tomēr nav īss laiks un jānokontrolē intensitāte uz tādu, ko spēju turēt ilgstoši, un iesildīšanās ir svarīga, lai to varētu labi darīt jau no sākuma. Te gan liels faktors bija arī tehniskie posmi, kas pārsvarā bija smilšainākas vietas, kur man absolūti trūka prasmju un drosmes izbraukt tās līdzvērtīgi konkurentēm. Tajos neizbēgami intensitāte nokritās, taču pēc tam līdzenajos posmos atkal devu virsū, taču iekš savām spējām. Būtībā visnotaļ līdzīgi kā taku skriešanā, kur tehniskās prasmes noskrējienos un sarežģītā apvidū ir svarīgas labam rezultātam. Ne velti abas ar konkurenti sākām smieties, kad es jau kādu piekto (un noslēdzošo) reizi viņu panācu un apdzinu ar vārdiem “čau, man ir spēks, bet man nav prasmju”.

4/ Ekipējuma pārzināšana un pirmsstarta rutīna. Gluži kā skrienot jāzina, kur likt želejas, ka šorti un soma neberzīs, kā atrisināt kādas problēmas, tāpat arī uz velo. Iepriekš garākos braucienos biju sapratusi, ka man berž rokas, tādēļ nu jau braucu cimdos. Zināju, ka gribu izvairīties no želeju taisīšanas vaļā, braucot ar velo, tādēļ želeja bija iepildīta pudelē un biju pārliecinājusies, ka spēju tās izņemt, padzerties un ielikt atpakaļ arī braucot lielākā ātrumā. Šo visu gan grūti saprast nedarot un nemēģinot. Šajā jautājumā vispār jutos mierīga, jo tik daudz ir iets cauri sacensību ekipējuma sagatavošanas un sapakošanas procesam, ka šī pirmsstarta rutīna jau bija pazīstama, pat ja formāts atšķīrās.

Lai arī uzreiz pēc finiša teicu, ka ceru, ka neko šādu neatkārtošu, jo taku skriešana tomēr ir foršāka, nevaru noliegt, ka savs šarms tur ir, it īpaši, kad redzu tik daudz vietas izaugsmei. Turklāt ņemot vērā to, ka varbūt man tā skriešana nav nemaz tik tuvu, iespējams, jānobrauc vēl kādas gravel sacensības.

Atpakaļmetiens

Andris: Sacensības, kurām pieteicos netīšām. Droši vien visinteresantākais stāsts no šīs sērijas ir par sacensībām Lielbritānijā. Bija randoma maija otrdiena, un es pavisam nejauši biju nonācis Inov8 galvenajā birojā. Netīšām, jo es nebiju pieteicis, ka braukšu. Es pat īsti nezināju, ka viņi tur ir. Tomēr biju rajonā, es tobrīd biju Inov8 sportists un likās interesanti paskatīties, cik tālu esam no viņu biroja. Izrādās, ka ne pārāk. Slapstījāmies pa pagalmu līdz kāds no darbiniekiem mums uzjautāja, ko mēs te meklējam. Tā tiku iekšā, kur kādā no sarunām iejautājos, vai te tuvumā notiek arī kādas sacensības. Un kā nu nē? Izrādās, ka tieši šajā otrdienā notiek. 8km garas un saucās Lord’s Seat. Formāts ļoti vienkāršs: ir virsotne. Pirmie 4km līdz virsotnei, otrie 4km atpakaļ. Trase uzzīmēta uz info dēļa, bet nekāda marķējuma nav. Tobrīd biju pēc slimošanas, bet tie jebkurā gadījumā bija mani ziedu laiki un nekāds vājais nebiju, tāpēc pamatots bija mans satraukums, ka es skrienot visiem pa priekšu nezināšu, kur skriet. Izrādās, ka manas bažas bija liekas. Jau startā vairāki skrējēji aizblieza pa priekšu tā, ka putekļi vien nokūpēja un man atlika tikai sekot. Nākamā reize, kad es viņus satiku, bija finišā, kur pats atskrēju piektais. Bet tik dzīvs. Tik ļoti, ļoti dzīvs. Pēc visām ultrām, rogainingiem un citām garajām sacensībām, šis bija ātri, nežēlīgi un ar degošu plaušu. Man patika un, ja es tagad nonāktu Lielbritānijas Lake District, es noteikti pameklētu kādu randomu otrdienas maču, kur vēlreiz atstāt savu plaušu.

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Sierre - Zinal ieraksts

Klausies: Kā attiecības ar skriešanu laika gaitā var mainīties.

Nedēļas kalendārs

- 12. augustā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Kokova 900 (velo, Igaunija), Siguldas Kauss (orientēšanās, Nītaure) Idre Fjallmaraton (Zviedrija), Engelberg Ultra (Šveice), Jelgavas pusmaratons, Festiwal Pustelnika (Polija), Hoka UTMB Mont Blanc (Francija, Itālija, Šveice), Taurlandia (Taurkalne), Latvijas čempionāts vidējā distance (orientēšanās, Augstroze).

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Pēc kupli apmeklētās atklāšanas ceremonijas, kurā scenārija kļūdas dēļ uz skatuves kopā ar “Ieskrien takās!” dalībniekiem netiku izsaukta es un Gvido, es Rimantam novēlēju, lai šis ir vienīgais misēklis šajā nogalē. Nešaubos, ka aizkadrā ir vesels lērums ar situācijām un problēmām, ko organizatoriem nācās risināt un ko varbūt pat nemaz neizdevās atrisināt, taču atsauksmes bija ārkārtīgi pozitīvas un nekādu dižo sūdzību nedzirdēju. Droši vien vairākiem pašmāju skrējējiem bija neliels sašutums par pieticīgo balvu fondu, ja salīdzina ar to, kā esam izlutināti Stirnu Buka sacensībās, kā arī bija diskusijas par 50K dāmu pjedestāla dalībnieces pavadīšanu trasē, taču grūti atcerēties jebko citu, par ko būtu bijis rūgtums. Varbūt vienīgi par 3 EUR maksu, lai sestdienā tiktu stāvlaukumā pie Ozolkalna. Ja nekļūdos, svētdien vairs neko tādu nemanīju. Taču dažiem tas lika doties fanot uz Zvārtes iezi.

Protams, prieks redzēt Latvijas takās tik daudz ārzemju skrējēju. Kā teica 100K skrējiena uzvarētājs, tad esot šeit atbraucis, jo sagaidīja ko ātru un plakanu, bet nav bijis ne viens, ne otrs. Nākamajā dienā 50K uzvarētājs gan parādīja pasaules klasi. Prieks arī redzēt tik daudzus mūsējos kāpjam uz pjedestāla vai esot tam pavisam, pavisam tuvu un parādot, ka savas takas mēs protam.

Taču atmiņā man Gauja Trail by UTMB paliks ar zvanu skaņām, kas džinkst ausīs vēl vairākas stundas vēlāk. Ar govīm, dinozauriem un dūmu svecēm. Ar bungām un līdzjutēju tuneļiem kāpumos. Ar motorzāģiem un mačetēm. Es patiešām negaidīju, ka fanu zonas būs tieši šādas, bet abas dienas tā bija mana mīļākā vieta, kur būt. Vai man gribējās pašai būt trasē? Protams! Protams, ka es gribētu izbaudīt Ozolkalnu kā dalībniece, taču reizē arī aizvadīju šīs dienas sev tik dvēseli piepildošā veidā, ka man nemaz tās skriešanas tik ļoti nepietrūka. Vienīgais, par ko kožu sev pirkstos, ka sestdienas rītā izvēlējos kripatiņu ilgāk pagulēt, nevis aizmīties līdz Ziediņam. Turklāt atbalsts netrūka arī citviet trasē, un cilvēki bija pulcējušies gan kontrolpunktos, gan citur trases malā, ko skrējēji patiesi novērtēja.

Kā jau ikvienas sacensības, tās nāk gan ar panākumiem un gandarījumu, gan vilšanos un sarūgtinājumu. Varbūt arī ar sajūtu, ka esi ko lielisku palaidis garām. Lai vai ar kādām sajūtām nebūtu šīs dienas pēc pirmā UTMB tūres posma Latvijā, es ceru, ka nākamgad šis festivāls pulcēs vēl lielāku skrējēju pulku un mēs parādīsim, ka šis bija tikai sākums.

Gauja by UTMB rezultāti un Supervaroņu sniegums:

91km distance:

- Ance Bičuka 7. vieta

- Agnese Poikāne 8. vieta

21km distance:

- Dāvis Pazars 7. vieta

13km distance:

- Gita Gedrovica 1. vieta

- Jānis Kūms 3. vieta

Treniņu lietas

Andris: Vai man Gauja Trail by UTMB nedēļas nogalē bija sajūta, ka notiek lieliska ballīte, par kuru visi runā, bet es tikmēr esmu kaut kur citur un palaižu garām visu prieku? Skaidra lieta! Vai man būtu gribējies būt Ziediņkalnā un Ozolkalnā un arī pazaudēt balsi? Skaidra lieta! Vai neesot tur es jutos nedaudz kā nodevējs? Jā, nedaudz! Tomēr tā vietā, lai būtu Cēsīs, es izvēlējos būt lielākos kalnos un tā pa īstam jau nenožēloju, ka te esmu. Tūlīt būs rudens, pēc tam būs ziema, man pietrūks vasara, pietrūks kalnu un tāpēc jāizmanto katra iespēja, kas man tiek sniegta, lai būtu vietās, kas mani tik ļoti, ļoti piepilda. Ikdiena kempingā un ļoti karstos laikapstākļos, turklāt ar divām sīkām spindzelēm noteikti nav tikai vienradži un varavīksnes, bet dienas beigās, kad eju gulēt, es pārsvarā esmu kalnu piepildīts un priecīgs. Tas nav maz.

Kādā no dienām man kāds no kempinga kaimiņiem pajautāja, vai es kam trenējos. Diezgan loģisks jautājums, ņemot vērā, ka es lielākajā daļā dienu pazūdu uz skrējienu gan rītā, gan vakarā un ik pa laikam vēl pavadu laiku uz vingrošanas paklājiņa. Šāds jautājums mani pēdējās desmitgades laikā būtu reti samulsinājis. Es vienmēr trenējos. Tomēr šoreiz es tiešām samulsu un sāku kaut ko murmulēt, tā īsti nespējot noformulēt atbildi. Kad kaimiņš vēlreiz pārprasīja, vai es negatavojos maratonam, es beidzu savu murmulēšanu un mācēju pateikt, ka gatavojos 110km skrējienam septembrī. Šī saruna man pašam lika aizdomāties. Skaidrs, ka te kalnos es ne pēc kāda baigā plāna nevados. Es eju skriet tad, kad man ir tāda iespēja. Skrienu tik ilgi, cik man ir iespēja. Izvēlos intensitāti, kādu vēlos konkrētajā dienā. Retos gadījumos skrienu mazāk, ja iepriekšējās dienās esmu nedaudz pārcenties. Es vispār šo diezgan maz saistu ar trenēšanos. Es vienkārši izbaudu kalnus, apskatu jaunas takas un, ja tas būtu jāsauc vienā vārdā, tad trenēšanās vietā es lietotu izpētīšana. Tomēr, ja man šādu jautājumu uzdotu Rīgā, arī tad es visticamāk atbildētu diezgan negribīgi. Jā, es noteikti piekristu apgalvojumam, ka es trenējos. Bet es ļoti nelabprāt atzītu, ka es trenējos kaut kam konkrētam. Tas uzreiz rada sajūtu, ka ir jādara tikai pareizās lietas, tikai pareizajā daudzumā un pareizajos laikos. Un to es šobrīd nekādā veidā nevēlos. Es gribu baudīt treniņus pēc noteikumiem, kas man patīk, un turpināt izpētīt. Tas neliedz man palikt stiprākam, varbūt šonedēļ piedalīties sacensībās un salīdzināties ar citiem Stravā, bet saukt par trenēšanos man to negribās. Tāpēc izpētīšu. Šonedēļ Itālijā, bet pēc tam jau redzēs.

Supervaroņu sarunas #135

Andris: Liekas muļķīgi tagad šeit šo rakstīt, jo Gauja Trail by UTMB jau ir aiz muguras, tomēr varbūt kādam vēl ir interesanti noklausīties, ko mēs domājām par šo pasākumu vēl pirms tas bija noticis. Par to, ko sagaidīt un kas būs favorīti. Es parasti ļoti vāji atceros, par ko esam runājuši raidieraksta laikā, bet es pilnīgi noteikti zinu, ka mēs diezgan daudz aizšāvām greizi savās prognozēs par to, kuri būs favorīti. Mūsu aizstāvībai, taku skriešanā ļoti reti var tiešām zināt, kurš būs uz starta līnijas pirms reālais starts ir tiešām noticis.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Anetes ceļš līdz skriešanai: 17. nedēļa

Anete: Šķiet, ka es aizvien nopietnāk pārvēršos par gravel riteņbraucēju. Aizvadītajā nedēļā pa grantenēm nobraucu vairāk kā 10 stundas, no kurām vairāk kā sešas jeb ~140km un 1600m+ bija Gauja Trail by UTMB ietvaros. Secināju, ka tas ir ērts un ātrs veids kā sekot līdzi sacensībām (ar dažiem nelieliem mīnusiem, piemēram, grūtībām paņemt līdzi normālu ēdienu), kā arī iedeva sacensību garšu pašai, kad svētdienas rītā kāda čammas dēļ manas maķīša brokastis aizkavējās par 10 minūtēm ilgāk kā plānots un plānotais brauciens Cēsis-Ratnieki kļuva par sacensībām Cēsis-Ratnieki. Es uzvarēju ar 3min rezervi un bezgala lepojos ar to, kā augušas manas prasmes un drosme. Pēc tam uz līderi Ozolkalnā veiksmīgā kārtā paspēju ar kādu 5 sekunžu rezervi, bet tur nezināju, ka man vajag tik ļoti steigties. Katrā ziņā dažviet uz takām noķēru sajūtu, ka uz velo pat jūtos drošāk kā uz savām divām kājām, vismaz šī brīža rehab procesā pavisam noteikti.

Citādi ir tāds brīdis, kad nekas diži nemainās. Jā, it kā visu laiku var pa kripatiņai progresēt vingrojot, it kā celis lēcienus tolerē aizvien labāk, taču nedaudz nepamet sajūta, ka šajā ziņā ir atnākusi rutīna un neliela stagnācija. Pastāv gan cerība, ka samērā drīz tas pamainīsies, jo pavisam drīz ir gan atkārtota magnētiskā rezonanse, gan ķirurga vizīte, kas ļaus saprast, cik reālistiskas bija manas atbildes Gauja Trail nogalē, ka varbūt varēšu sākt skriet jau šomēnes.

Taču tikmēr ar azartu baudu velo. Tiktāl baudu, ka šajā nogalē braukšu savās pirmajā gravel sacensībās. Bez jebkādām citām ekspektācijām kā vien izbaudīt, bet tad jau redzēs, ko tas sportists manī darīs.

Nedēļas produkts

Andris: Brooks Cascadia Elite šobrīd ir mani iecienītākie taku skriešanas apavi. Ar Brooks Cascadia Elite iepazinos jau pirms pāris mēnešiem un jāsaka, ka šie apavi man iepatikās ļoti ātri. Tie ir ērti un tie ir ātri. Tās ir divas lietas, kas man apavos interesē visvairāk. Konkrētais modelis man ļoti atgādina Hoka Tecton x3. Arī vizuāli viņi ir diezgan līdzīgi, jo abiem ir iebūvētais gaiteris, kas manā uztverē vairāk palīdz nevis tam, lai apavos netiktu gruži, bet lai potītei būtu labāks atbalsts. Hoka modelim tas gaiteris ir diezgan augsts un nedaudz traucē, bet Brooks, manuprāt, tieši laikā. Nezinu, cik ļoti tas palīdz tādā tehniskākā apvidū, bet ar Brooks tehniskās takās jūtos salīdzinoši labi un tas apavam, kas ir arī ātrs, ir liels pluss. Ja runājam par mīnusiem, tad Cascadia Elite ļoti slapjos un ļoti stāvos noskrējienos sāk bīdīties zolīte. Tas tāds sīkums, kas mani parasti ļoti kaitina. Otrs mīnuss, kas droši vien lielāks mīnuss: manām pēdām ne visai šie apavi patīk. Tās ātri šajos apavos sagurst. Šī iemesla dēļ ļoti dozēju šo apavu izmantošanu un biežāk kā katrā trešajā dienā nevelku. Jāsaka, ka šāda dozēšana ļoti palīdz. Bet, ja atskaita šos sīkumus, noteikti 9/10 apavs. Uz līdzenā atsperīgs un jaudīgs, tehniskajā pietiekami kvalitatīvs un arī pret kalnu iet labi.

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Hoka filma par to, kā paskriet WSER zem 14 stundām

Klausies: Kā uztrenēt WSER uzvarētājus

Nedēļas kalendārs

- 5. augustā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Gravel Weekend (velo, Tukums), Kokova 900 (velo, Igaunija), Idre Fjallmaraton (Zviedrija), Engelberg Ultra (Šveice), Jelgavas pusmaratons, Hoka UTMB Mont Blanc (Francija, Itālija, Šveice), Taurlandia (Taurkalne).

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Treniņu lietas

Andris: Kādam ar pozitīvākām atmiņām: sevis pārkāpšanu, jaunu robežu atklāšanu un finiša medaļu, ar ko palepoties. Citiem ne tik ļoti: ar ķermeni, kurš pretojās, ar sāpēm un limitiem, kuriem šoreiz nesanāca tikt pāri. Tomēr visiem ar piedzīvojumu. Tāds solās būt Gauja Trail by UTMB. Tiem, kuriem ultras jau ir ierasta lieta, augstāk uzskaitītais jau sen vairs nav svešs, bet šajā reizē būs ļoti daudz skrējēju, kuriem šī būs pirmā ultra vai garākā distance, ko viņi jebkad ir veikuši, un šie cilvēki daļu no šīm atmiņām iegūs pirmo reizi. Pirmā ultra ir īpašs notikums.

Ir daudzi debitanti, kuri domā, ka viņi ir labi sagatavojušies un viņiem ies lieliski. Es ceru, ka jums tiešām tā ies, bet atcerieties, ka ultrās nekas nav apsolīts, ka temps, kas liekās viegls 10 vai 20 kilometrus, varētu nešķist vairs tik viegls tad, kad ir saskrietas jau četras, piecas vai desmit stundas. Ka uzturs, kas iet iekšā grabēdams garajos treniņos, varētu vairs tik ļoti negaršot, kad vēderā jau ir sastumta vesela kaudze ar cukuru. Ka kalniņi, kurus treniņā uzskrējāt bez problēmām, tagad izrādīsies kāpjami.

Līdzīgi ir daudzi debitanti, kuri baidās par to, kā viņiem ies. Nav pārliecības, ka iekļausies kontrollaikā vai vispār spēs veikt sevis izvēlēto distanci. Un, iespējams, ka tā arī būs, bet nenovērtējiet arī savus ķermeņus par zemu. Ultrās ir tik daudz brīžu, kad liekas, ka kājas vairs nav iespējams pacelt, ka viss spēks ir pametis ķermeni un vienīgais, ko ķermenis spēj, ir gulēt čokuriņā. Bet tā jau īsti nav, un ķermenis spēj darīt lielas lietas pat tad, kad liekas, ka limits jau ir tepat blakus.

Lai kurā grupā jūs nebūtu, neuztveriet šo visu skriešanas padarīšanu pārāk nopietni. Jā, protams, parūpējieties par pamatlietām: ēdiet, dzeriet, izvēlieties īsto tempu. Tomēr vairāk par visu baudiet pirmo ultru. Apsoliet sev, ka meklēsiet labo arī sliktajos brīžos, būsiet atvērti citiem skrējējiem, brīvprātīgajiem un atbalstītājiem un nenokārsiet galvu pat tad, kad galvā domāsiet klasisko “nekad vairs”. Baudiet!

Nedēļas temats

Anete: Nopietniem savainojumiem ir viena ēnas puse, par kuru runā samērā reti - ķermeņa un ar to saistītā ķermeņa tēla izmaiņas. Ja tādi temati kā svars, izskats, ēšana tev mēdz būt trigerējoši, iespējams, labāk šo vēstules daļu izlaist.

Ir pagājuši četrarpus mēneši kopš ceļgala savainojuma, un man skapī ir drēbes, kas man neder, un tas mani brīžiem ietekmē vairāk, kā man gribētos to atzīt. Pat pēc dzemdībām es atbraucu mājās un uzreiz varēju uzvilkt tos pašus džinsus, ko pirms punča. Tos pašus, kas neder tagad.

Pēc būtības jau it nekas pārsteidzošs, ja ķermenim, kas pieradis būt kustībā, skriet pie 100km nedēļā, dienā savākt virs 20k soļu, pēkšņi norauj stopkrānu un noliek dīvāna režīmā. Pavisam sagaidāmi, ka pēc divu mēnešu miera režīma un kruķiem ir ievērojams muskuļu masas zudums un ķermenis kļuvis mīkstāks. Visai loģiski, ka, atsākot treniņus, taču ikdienā vēl ne tuvu neesot atpakaļ ierastajā aktivitāšu apjomā, nekādas straujas izmaiņas nevar novērot.

Tomēr ar visu to, ka šis ir sagaidāmi un esmu vairākus audzēkņus mierinājusi, ka šādas izmaiņas ir normālas, pa smadzeni tas dod pamatīgi. Grūti ir turēties pretī tai balsij, kas kliedz, ka vajag sevi ierobežot. Iespējams, ka te palīdz tas, ka ķermeņa izmaiņas nav vienkārši negausīgas ēšanas rezultāts. Man ir bijusi nopietna operācija, un ķermenim ir vajadzīgi krietni resursi, lai atjaunotos pēc PKS rekonstrukcijas, meniska šūšanas, sagraizīta hamstringa un vēl uzturētu ~14h treniņnedēļas. Neapdomīgi ierobežojumi tikai kaut kāda ķermeņa tēla uzturēšanai varētu pamatīgi bremzēt dzīšanu un sabotēt darbu, ko ieguldu, lai iespējami ātri un kvalitatīvi atgrieztos skriešanā. Taču pat ar to, ka racionāli visu saproti, emocijām par to bieži vien ir nospļauties, un ir pamatīgi jāturās pretī, lai emocijām nesekotu darbības.

Izaicinoši, taču cenšos nekrist panikā. Jā, neesmu tur, kur gribētu būt, bet es arī nesportoju tā, kā es gribētu. Ticu, ka, ikdienai kļūstot aktīvākai un pamatā pieaugot ikdienas aktivitāšu daudzumam ārpus treniņiem, viss pamazām sakārtosies. Neizlaižu ēdienreizes, cenšos uzņemt daudz olbaltumvielu, neveicu treniņus tukšā dūšā vai bez enerģijas uzņemšanas, pēdējā laikā aktīvāk rūpējos par to, lai mājās un pa rokai vienmēr būtu kāda pagatavošanas ziņā vienkārša un vērtības ziņā sakarīga opcija, ar ko remdēt izsalkumu, jo bads šobrīd nav mans draugs. Ja esmu badā, tad gan mēdzu apēst gan par daudz, gan ne to labāko ēdienu, kas mēdz rezultēties pārmetumos sev. Lai arī es joprojām uzskatu, ka labāk paēst maķītī, nekā nepaēst nemaz, labāku alternatīvu pieejamība ne tikai atvieglo dzīvi, bet arī rada sajūtu, ka es un mans ķermenis esam vienā komandā.

Tāpat mēģinu piefiksēt visus tos mirkļus, kad par svaru vai izskatu nedomāju. Kad ar riteni minos Nicas kalnos vai pa Latvijas grantenēm, esmu aizņemta priecājoties par to, kur esmu nokļuvusi pašas spēkiem un ka varu būt kustībā un baudīt brīvības garšu. Vislabāk es jūtos tad, kad esmu spēcīga un varu. Nu un, ka kādas bikses šobrīd neder? Tas viss ar laiku sakārtosies - varēšu gan skriet, gan uzvilkt tos sasodītos džinsus. Vai arī beidzot nopirkt jaunus, kas der.

Supervaroņu sarunas #134

Andris: Šamonī ir jauns mērs, kurš grib ierobežot UTMB ielejā. Vai UTMB jau ir kļuvis par lielu? Šis diezgan liels temats šī brīža taku skriešanā, jo skaidrs, ka UTMB ir pašas svarīgākās sacensības taku skriešanas kalendārā. Tikmēr Anete izstāstīja, kā viņai gāja velo nometnē Francijā. Bet es izstāstīju, kā es cīnījos ar karstumu vertikālajā kilometrā Ozolkalnā.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Anetes ceļš līdz skriešanai: 16. nedēļa

Anete: Šonedēļ atgriezos ierastajā rehab režīmā jeb pie dzīves trenažieru zālē. Taču atgriezos ar tādu cerīgāku sajūtu, ka tomēr esmu sportiste. Droši vien te daudz deva nometne Francijā, jo šķiet, ka uz velo esmu nokļuvusi nākamajā līmenī. Biju arī uz kārtīgu masāžu, kas gan nebija nekas patīkams, taču pirmo reizi kopš marta iedeva sajūtu, ka mans kreisais celis ir normāls un neatšķiras no labās kājas. Pat ja tā sajūta nenoturējās mūžīgi, ar šo pietika, lai man pašai sāktu likties, ka skriešana ir tuvāk nekā tālāk. Galu galā es tuvojos tam brīdim, kad dienaskārtībā būs temats par to, kad varētu sākt skriet, un vismaz līdz šim man iekšēji nebija sajūta, ka tas brīdis ir klāt. Jā, es gribētu to sākt iespējami drīzāk, taču sajūtas ikdienā un lēcienos šo entuziasmu apslāpē un nemaz nevelk uz kaulēšanos par to, ka varbūt jāsāk.

Tāpat man beidzot ar zināmu stabilitāti ir uzlabojušies HRV, miera pulsa dati. Acīmredzot ķermenim vajadzēja kārtīgu 16 nedēļu treniņciklu ar nosaukumu “atgūšanās”, lai pietuvotos pirmsoperācijas bāzes līmenim.

Kopš velonometnes biežāk un drošāk dodos ar riteni braukt ārā pa grantenēm, un plānoju tā izbaudīt visu atlikušo vasaru. Pat sāk rasties domas, ka varbūt jāpiedalās kādā organizētā pasākumā.

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Patagonia no Kara and Nate skatu punkta Es šim kanālam sekoju vēl pirms tas čalis sajuka prātā ar skriešanu. Un Patagonia man ir viens no sapņu galamērķiem.

Klausies: Kilian intervē Hans Troyer

Lasi: Tavs pulkstenis nesaprot taku skriešanas datus

Nedēļas kalendārs

- 29. jūlijā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

- 1. augusts un 2. augusts Gauja by UTMB

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Gauja by UTMB (Cēsis), Fjallmaraton (Zviedrija), Kokova 900 (velo, Igaunija), Idre Fjallmaraton (Zviedrija), Engelberg Ultra (Šveice), Jelgavas pusmaratons.

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Treniņu lietas

Andris: Karstais vertikālais kilometrs vēlreiz atgādināja, cik ļoti karstums vai kādi citi blakus apstākļi var ietekmēt sniegumu sacensībās un arī treniņos. Mēs trenējamies, skrienam sacensības un pārsvarā sagaidam, ka mūsu sniegums būs tuvu mūsu labākajam sniegumam, taču bieži vien šādās situācijās mēs ignorējam to, kas notiek apkārt. Kaut vai tajos pašos bāzes treniņos mēs ceram, ka pulss būs labs gan skriešanai patīkamos apstākļos, gan karstumā, gan ziemā pa sniegu, tomēr tā jau nenotiek un atšķirības var būt ļoti lielas. Tāpat arī sacensībās - mēs uzliekam sev kādu finiša mērķi un bieži vien pat nepieļaujam kaut kādas atkāpes tad, ja laikapstākļi nav piemēroti, lai šādus rezultātus sasniegtu. Tā arī man šajā vertikālajā kilometrā. Es biju ieciklējies uz to, ka katrs no apļiem jāskrien apmēram 4 minūtes un 10 sekundes. Temps, kas labos apstākļos būtu riskants, tomēr šādā karstumā bija milzīga kļūda. Izturēju divus apļus, bet par tiem dārgi samaksāju. Ja jau no paša sākuma es būtu pielāgojies laikapstākļiem un sācis kādas 10 sekundes lēnāk, tad izredzes uz labāku rezultātu būtu krietni lielākas: motors pārkarstu vēlāk, intensitāte būtu kontrolējamāka un visticamāk varētu tādā tempā noturēties visus apļus. Tāpēc vienmēr ņemiet vērā apstākļus, it sevišķi karstumu. Ja skrieniet bāzes treniņu, tad samaziniet tempu, lai joprojām iekļautos vēlamajā pulsā, treniņa laikā lietojiet daudz šķidruma, un izredzes noturēties pulsa rāmjos būs lielākas. Ja skrieniet intervāla treniņus pēc tempa, tad skrieniet savas 5-15sek/km lēnāk. Tas var mainīt to, vai varēsiet izdarīt konkrēto treniņu, vai arī vidū jāatmetas. Visbeidzot, ja skrieniet sacensības, tad saprotiet, ka plānotais finiša laiks varētu būt vēlāk. Īsākās distances atšķirība varētu būt neliela, bet garākās distancēs skrējiens var sanākt ievērojami garāks.

Supervaroņu sarunas #133

Andris: Gauja Trail jau pavisam drīz, tāpēc šoreiz izgājām nedaudz ārpus sava ierastā formāta, uzstājāmies Pulsometrs.lv veikalā un šo uzstāšanos arī ierakstījām. Te viss par uzturu tieši sacensībās. Cik, ko un kāpēc ēst. Gan par želejām, gan kofeīnu, gan šķidrumu, elektrolītiem un vēl, un vēl. Turklāt nav jau tā, ka šis noder tikai Gauja Trail, būtībā jau tie pamatnoteikumi piepildās uz visām taku ultrām un ne tikai tām.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Anetes ceļš līdz skriešanai: 15. nedēļa

Anete: Es pirmo reizi biju velo treniņnometnē. Pirmo un cerams, ka arī pēdējo. Jāatzīst gan, ka tādās vietās kā Côte d'Azur, kur ir gan piemērota infrastruktūra, gan arī krietna velo kultūra, es varu ieraudzīt, kā šo sporta veidu var iemīlēt. Tas arī bija lielisks veids kā šo reģionu iepazīt, jo tādas vietas kā Monako un Nicu uz diviem riteņiem bija krietni vieglāk apskatīt kā ar auto vai kājām.

Kad jau pirmajā dienā, kas bija paredzēts kā līdzens iepazīšanās brauciens pa veloceliņu uz Itāliju, nonācām pie žigliem 100km, bija skaidrs, ka nometne tiešām būs nometne. Kopsummā četru dienu laikā nobraucām 313km, pavadījām uz sēdekļiem 13h15min un savācām 4135m+. Kopā ar Kati uzbraucām manā pirmajā virsontē (Col de la Madone), izbaudīju fantastisko brīvības sajūtu nobraucienos, kur manai drosmei pietika ar max 62km/h, ar ko nebija gana, lai turētu līdzi. Izbaudīju visu spektru - jaunu prasmju apguvi, besi grūtos kāpumos, pacilājumu brīžos, kad jutos spēcīga. Patiesībā jāatzīst, ka gribētos vēl, jo šīs dienas man atgrieza sajūtu, ka esmu sportiste, un tas man bija pietrūcis.

Tāpat patīkami bija dažas dienas aizbēgt no ikdienas un rehabilitācijas, kas sāka justies kā nebeidzams vāveres ritenis. Šīs dienas es nevingroju, nelēkāju un būtībā rūpējos tikai par to, lai celim pēc slodzes tiktu aukstums un elevācija, un tā vietā, lai justos kā kaut ko nokavējusi, man ir sajūta, ka esmu atpūtusies un uz brīdi pat aizmirsusi, ka manam celim kaut kas kaiš.

Atpakaļmetiens

Andris: Ozolkalna vertikālais atgādināja par kādu treniņu, ko 2023. gadā aizvadījām Siguldas Ziediņkalnā. Formāts aizņemts no slavenā Kilian Jornet, kurš kaut kur stāstīja vai rakstīja, ka viņš mēdzot veikt šādu treniņu: vispirms vertikālais kilometrs, tad noskrien lejā un tam seko 10km tempa skrējiens. Mūsu versijā: 12 reizes Ziediņkalnā un tad, bez pauzes pa vidu, 10km tempa skrējiens pa līdzeno Siguldas daļu. Tā arī iesaucām: Viens Kiliana treniņš. Formāts īstenībā ļoti interesants. Nepietiek, ka vertikālais kilometrs pats par sevi ir ļoti grūts, bet pēc tā vēl jāspēj ieslēgt kājas, lai skrietu uz līdzenā. Pirmajos kilometros tas nāk ļoti grūti, jo kājas galīgi negrib kustēties. Pēc tam jau negrib kustēties, jo sāk sagurt arī no līdzenās skriešanas. Varbūt, ka šoruden kas tāds jāatkārto? Šeit mans veikums 2023. gadā.

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: 10 ekipējuma lietas, kas var noderēt taku skriešanā.

Klausies: Podkāsts ar vienu no mūsējiem - Arturs Kažmers Ghetto podkāstā

Lasi: Par karstumu un treniņiem tajā

Nedēļas kalendārs

- 22. jūlijā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Velorealitāte (velo, Madona), Gauja by UTMB (Cēsis), Fjallmaraton (Zviedrija). Kokova 900 (velo, Igaunija)

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Treniņu lietas

Andris: Gauja Trail by UTMB vēl vienu nedēļu tuvāk, un daudziem sāk rasties jautājums, cik tad ilgi es tajā trasē pavadīšu? No vienas puses, kāda starpība? Tik, cik vajadzēs, tik pavadīs, bet vismaz aptuvenu ideju būtu vērts iegūt, lai saprastu, cik daudz uztura ir nepieciešams un kāds ekipējums būs vajadzīgs. Piemēram, man ļoti atšķirās lukturi, ko ņemu līdzi gadījumā, ja zinu, ka tumsā man diezgan droši nenāksies skriet un gadījumā, ja zinu, ka nakts skriešana ir neizbēgama. Vienā gadījumā tas ir uz svaru orientēts aksesuārs, otrā - uz sniegumu orientēts rīks. Šī gada dalībniekiem ilgumu trasē noteikt būs visgrūtāk, jo šādā trases formātā to neviens sacensībās vēl nav veicis, līdz ar to nav datu, ko pašpikot. Nākamgad jau tas būs vieglāk, varēs apskatīties kādus līdzīga stipruma skrējējus un pieņemt, ka viņu finiša laiks ir aptuvenais laiks, ko nāksies pavadīt trasē. Ja skrieti iepriekšējie Vilki, tad tos datus var nedaudz izmantot, jo lielākā daļa no takām, kas būs Gauja Trail, ir bijuši Vilka distancēs. Šādi vismaz var gūt ideju par aptuveno tempu. Vēl variants ir izdomāt, cik tad ilgi trasē pavadīs uzvarētāji. Piemēram, es domāju, ka 52km distancē uzvarētājs vīriešiem varētu finišēt nedaudz zem 4 stundām, bet sieviešu uzvarētāja varētu atskriet 4:30-4:45 robežās. Tikmēr par 91km distanci man ideju mazāk, bet domāju, ka vīriešu uzvarētājs varētu atskriet kādās 8 stundās, bet sieviešu uzvarētāja - tuvāk 9.5-10 stundām. Nu un tad jau var paskatīties, kā ir bijis citās ultrās un cik ļoti ir sanācis no uzvarētājiem procentuāli atpalikt tur. Var arī skatīties, kā ir bijis Stirnu Buka posmos, bet tad es visdrīzāk rēķinātu vēl kādu bonusa pusstundu sev klāt, jo ultrā tā atpalicība visticamāk būs lielāka kā Stirnu Bukā, jo iespēja, ka beigās būs liels lūziens, ir lielāka. Visbeidzot ir jau arī variants apskatīt trasi klātienē un saprast par savu tempu no tā. Te gan vienmēr jāatcerās, ka izskriet treniņā ar svaigām kājām pēdējos trases kilometrus un ierasties tur pēc tam, kad ir skrietas 10 vai 15 stundas, ir divas pilnīgi dažādas pasaules. Tāpēc vismaz 91km distances gadījumā es pēdējos kilometrus, ja vien jūs neesiet viens no līderiem, rēķinātu salīdzinoši lēnus. Šāda aptuvenā finiša noteikšana noteikti nav kaut kas, kur ir jāsasniedz mega precizitāte, bet, ja būs vismaz aptuvenais cipars, tad pašiem būs vieglāk saprastm ar ko ir jārēķinās, un tas sacensību dienā var ļoti noderēt.

Supervaroņu sarunas #132

Andris: Arvien vairāk cilvēki sāk satraukties par to, kas ir rakstīts Gauja Trail nolikumā un sāk interesēties par obligāto ekipējumu. Tad nu te vesela virkne ar jautājumiem, sākot ar to, vai obligātais ekipējums ir obligāts un beidzot ar to, ka tiek prasīts, kāpēc visas tās figņas, kas tur ir sarakstītas, ir vajadzīgas. Parunājām arī par manu Gauja Trail 52km apskates treniņu. Tur pat atļāvos iedot Cēsu lielajiem kāpumiem kopīgu nosaukumu, kas aizdomīgi, bet sakrīt ar kādas radiospēles nosaukumu.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Anetes ceļš līdz skriešanai: 14. nedēļa

Anete: Es samuldējos. Iepriekšējā vēstkopā rakstīju, ka lēcieni tiks vēl uz pāris nedēļām atlikti, taču realitātē pāris stundas pēc tam, kad lasītāju pasta kastītēs bija iekritusi vēstule, es fizio uzraudzībā veicu pirmos lēcienus. Manai aizstāvībai varu teikt vien to, ka tas man pašai bija pārsteigums, taču šādam pavērsienam es nespēju pretoties. Lai arī pašu lēcienu brīdī, kad tos taisu uz kreisās kājas, šūtais menisks kaut ko mazliet pačīkst, šobrīd tas bez kādiem satraukumiem, jo tas varētu būt gan konkrēto šuvju dēļ, gan tīri jaunas slodzes ieviešanas dēļ, kā arī jebkāds diskomforts pazūd kolīdz vairs nelecu. Tādēļ turpinu katru otru vai trešo dienu pamazām šo ieviest treniņos un skatīties, kā celis to tolerē.

Vēl viens liels jaunums - es atgriezos treniņos saules gaismā! Jeb uzkāpu uz velo ārpus trenažieru zāles. Lai arī pirms braucieniem fantāzijas bija dažādas, jau ar pirmajiem pedāļu apgriezieniem ārā es noķēru sajūtu, it kā nekas nebūtu bijis. Tas iedeva tādu labu sajūtu arī par atgriešanos takās, kas šobrīd liekas teju neiespējama. Velo braucienus pamatīgi izbaudīju, īpaši to, ka ap Cēsīm un Siguldu ir tik labas grantenes, kas ļauj noķert to foršo sajūtu, ka esi nost no asfalta un tuvāk dabai.

Atpakaļmetiens

Andris: Šajā nedēļas nogalē Šveicē norisināsies Eiger by UTMB. Arī man ir bijis tas gods tur vienreiz uzskriet, un uzskatu, ka tas joprojām ir skaistākais skrējiens, ko esmu skrējis. Toreiz sacensību vietā ierados divas dienas pirms starta. Parasti tas ir laiks, kad sāk ievērot atpūtas režīmu, lai būtu labāks svaigums sacensībām, bet es vienmēr šādās reizēs esmu gājis izskriet, lai paskatītos trasi un iepazītos ar to, ko sagaidīt. Parasti šādi treniņi ir īsi un viegli, bet šajā reizē ievērojami pārcentos. Iemesls pavisam vienkāršs - es nevarēju apstāties un gribēju redzēt vēl un vēl. Pēc katriem simts metriem es stājos, lai fotografētu, un nespēju vien beigt treniņu. Sacensību dienā sākumā likās, ka tas netraucē. Starta kalnā spēju kvalitatīvi tikt augšā un virsotni sasniedzu otrajā vietā, bet, ticis uz taisnes, es sapratu, ka kājas ir pārāk nogurušas un lēnas. Nākamajos 40 kilometros es visu laiku slīdēju uz leju un kādā brīdī biju nokritis gandrīz līdz 15. pozīcijai. Tomēr trases vidusdaļā spēju atgūties un atkal sāku kāpt pa pozīcijām uz augšu. Aizcīnījos līdz tam, ka atkal esmu otrajā vietā, un turpat priekšā redzēju arī pirmo vietu. Tiesa, ar to arī spēki apdzīšanai bija beigušies, un finišā atskrēju otrais. Jau pēc finiša esot viesnīcā, sapratu, ka gultasveļa ir visa baltā krāsā. Nolēmu, ka nedaudz pasēdēšu pie gultas un pirms dušas atpūtīšos, bet ar to arī mana diena beidzās - apsēdos un aizmigu.

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Kilians par savu WSER

Klausies: Hardrock uzvarētāju intervijas: 50 gadīgais Ludovic Pommeret uzvar jau 3. gadu pēc kārtas. Courtney Dauwalter atgūst savu troni.

Lasi: Dan Jones par savu WSER

Nedēļas kalendārs

- 15. jūlijā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Eiger by UTMB (Šveice), Oisans Trail Tour (Francija), Velorealitāte (velo, Madona), Gauja by UTMB (Cēsis), Fjallmaraton (Zviedrija).

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Treniņu lietas

Andris: Gauja by UTMB jau pēc četrām nedēļām. Daudz, ja pamati jau ir ielikti un tagad ir jānostiprina ieliktais darbs. Maz (pat ļoti), ja gatavošanās visu laiku tiek atlikta un pie regulāra treniņu ritma tā arī nav tikts. Kā jau ar visiem pasākumiem, tie pienāks un paies neatkarīgi no tā, vai jūs esiet gatavi vai nē. Fiziski (ja nav ielikti pamati) vairs neko satrenēt nevar, bet citādi ir kaudzīte ar lietām, ko izdarot var ievērojami uzlabot savas izredzes uz labāku gala iznākumu neatkarīgi no tā, vai jūsu mērķis ir uzvarēt vai iekļauties kontrollaikā. Tagad, kad sacensības vēl ir vairāku nedēļu attālumā, ir labs brīdis, kad saplānot loģistiku, lai par to nav jāsatraucās sacensību nedēļā. Jau laicīgi ieplānojiet pēdējās dienas pirms starta mierīgākas. Saplānojiet, lai lielie darbi neuznāk tieši šajās dienās. Iespēju robežās saplānojiet sacensību nedēļu pēc iespējas mierīgāku gan darbā, gan mājas darbos, gan citos pienākumos un izklaidēs. Izdomājiet, kā jūs nokļūsiet startā. Kur paliksiet (ja nepieciešams) pirmsstarta naktī. Kā pēc finiša tiksiet mājās. Ja trasē plānota atbalsta komanda, tad iepazīties, kur viņi varēs palīdzēt un kāda palīdzība ir atļauta. Ja atbalsta komanda nav paredzēta, tad padomāt, kādas mantas sūtīt uz organizatoru kontrolpunktu. Pārdomāt, kāds būs ekipējums sacensībās. Izlasīt nolikumu un pārliecināties, ka ir viss obligātais ekipējums. Treniņos pārbaudīt, ka pilnā ekipējumā ir ērti ne tikai pirmajās desmit minūtēs, bet arī tad, kad ir skrietas pāris stundas. Šobrīd arī būtu jābūt zināmam, kādu uzturu lietos sacensībās un treniņos strādāt, lai pārliecinātos, ka šis uzturs tiešām arī strādā. Garos skrējienos sīkumu nav. Sarežģīta sacensību nedēļa, slikts ekipējums vai traucējošs uzturs var būt sīkums stundas skrējienā, bet garā distancē tas viss ļoti ātri divkāršosies un pieckāršosies un problēma, kas šķita kā sīkums, pēkšņi vairs tāda nebūs.

Supervaroņu sarunas #131

Andris: Šajā reizē garāka epizode. Es nesen izlasīju kādu rakstu par slodzes daudzumu ne tikai sportošanas kontekstā, bet kopumā un par to, kā tas ietekmē skriešanu. Par to arī te daudz parunājām, jo ar šāda veida problēmām, kur jātiek galā ar ļoti daudzām lietām dzīvē un tam visam pa virsu vēl jāatrod vieta skriešanai, saskarās ļoti daudzi. Ne velti pēc šīs epizodes saņēmām daudzas atsauksmes par to, ka cilvēki iet cauri līdzīgām lietām. Pēc šī garā ievada nedaudz atskatījāmies arī uz Western States, Lavaredo un Mont Blanc maratonu.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Dzīvais podkāsts

Līdz Gauja Trail by UTMB ir palikušas vien dažas nedēļas, kas nozīmē, ka ir pēdējais brīdis izveidot un pārbaudīt savu uztura plānu sacensībām. Cik daudz ēst? Ko ēst? Kā un vai izmantot organizatoru piedāvāto? Atbildes uz visiem šiem jautājumiem un dzīvo podkāstu par taku skriešanas uztura pamatlietām, kas noderēs arī citās sacensībās un treniņos, varēs dzirdēt 9. jūlijā plkst. 18.00 Pulsometrs.lv telpās (Cēsu iela 31).

Rezervē savu vietu un tiekamies 9. jūlijā! Vietu skaits ierobežots.

Anetes ceļš līdz skriešanai: 13. nedēļa

Anete: Šajā nedēļā es sāku justies kā sportiste. Nedēļas treniņu plānojums kļuva jau krietni strukturētāks, iekļaujot gan intervālu dienas, gan vieglākas bāzes dienas, savukārt vingrojot turpināju progresēt ar lielāku pretestību. Reizē arī jutos apjukusi. Piektdienā pie fizio testējos, izpildot dažādus uzdevumus, lai novērtētu progresu un to, cik ļoti abas kājas atšķiras viena no otras. Rezultātos nekas pārsteidzošs - vairumā uzdevumu abas kājas bija līdzvērtīgas, dažos pat operētā bija spēcīgāka, taču kreisais hamstrings, kam visvairāk trūkst spēka un amplitūdas, maģiski uz testa laiku nebija atguvies. Saliekot visu kopā, ar fizio nolēmām, ka meniska dēļ būtu labi tomēr lēcienus atlikt līdz 16. nedēļai, kad varētu arī domāt par skriešanas uzsākšanu. No vienas puses, vilšanās par to, ka šobrīd vēl bez lēcieniem, no otras puses, potenciāli vēl labāka skriešanas prognoze. Kā tagad par to justies? Kamēr esmu apjukusi savās sajūtās, tikmēr stiprināšu to, ko tests izgaismoja kā vājāku (čau, kreisais gluteus medius!), un mēģināšu neieciklēties uz prognozēm, lai cik arī grūti tas nebūtu.

Ja apstākļi būs labvēlīgi, plānoju šonedēļ kādu velo treniņu aizvadīt ārā, jo vēl nedēļu vēlāk došos mini velonometnē uz kādu siltu, smuku vietu. Līdz tam turpināšu vingrot, turpināšu griezt pedāļus, turpināšu lasīt grāmatas un aiziešu arī uz masāžu, lai atbrīvotu visu, kas kopš savainojuma kompensējot ir savilcies šķībs un ciets.

Atpakaļmetiens

Andris: Pagājušajā gadā pirmo reizi piedalījos Val d’Aran by UTMB. Pagaidām arī vienīgo reizi, bet rakstu, ka pirmo, jo noteikti gribēsies vēl. Vispār tie Pireneji ļoti vilina. Manas prasmes šiem kalniem ir ļoti neatbilstošas. Man nepadodās tehniskas takas. Bet man patīk mežonīga daba, un Pirenejos noteikti tā liekas nedaudz mežonīgāka kā Alpos vai citos Eiropas kalnos. Pirmā reize Val d’Aran nenāca viegli. Lai arī sāku salīdzinoši prātīgi un pateicoties tam vēlākajos kilometros ļoti daudz varēju apdzīt, manas sacensības un arī mani apdzīšanas manevri beidzās, tiklīdz ieslēdzās saule. Vairāku stundu garumā ne reizi netiku pie ēnas un, atrodoties 2000 metru augstumā, saule un karstums man piebeidza. Vēlāk nedaudz atdzīvojos, bet tad vairākas reizes samocīju potīti un vienā no lielajiem kontrolpunktiem ierados ar domu, ka izstāšos. Nezinu, vai tā bija apavu maiņa vai tas, ka es nekur nesteidzos un finišā mani neviens negaidīja, tomēr šajā reizē es nepadevos vēlmei izstāties un nomocīju sacensības līdz galam. Finišēju kopā ar kādu francūzi. Viņš finišā, neskatoties uz to, ka viņam bija tikpat slikta diena, bija priecīgs un izbaudīja mirkli, kamēr vienīgais, par ko biju priecīgs es, bija tas, ka šis pasākums ir beidzies. Bet Val d’Aran es vēl atgriezīšos, tur palika daudz neapskatītu taku.

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Par ieguvumiem no karstuma treniņiem

Klausies: WSER uzvarētāju intervijas Jennifer Lichter / Vincent Bouillard

Lasi: WSER no uzvarētāja Vincent Bouillard trenera skatu punkta + Vincent Bouillard treniņu plāna pamati

Nedēļas kalendārs

- 8. jūlijā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

- 11. jūlijā plkst. 10.00 Supervaroņu koptreniņš Līgatnē. Tikšanās vieta. Plānā 14km (Gauja trail Līgatnes daļa) vai 23km (Gauja trail 52km starts un Līgatne).

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Rojas pusmaratona festivāls (Roja), Eiger by UTMB (Šveice), Oisans Trail Tour (Francija), Velorealitāte (velo, Madona), Gauja by UTMB (Cēsis), Fjallmaraton (Zviedrija).

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Nedēļas temats

Andris: Lielā taku skriešanas nedēļa nepievīla. WSER pierādīja, cik ļoti neprognozējama ir taku skriešana. Pirms starta Freetrail fantasy prognožu spēlē gandrīz visi prognozēja, ka vīru konkurencē uzvarēs Jim Walmsley un viņam sekos Hans Troyer, Kilian Jornet un Hayden Hawks, tomēr ne viens no šiem favorītiem pat netika līdz finišam. Kilians bija pats pirmais dalībnieks visās sacensībās, kurš izstājās. Hayden jau ļoti agri sāka rādīt savai atbalsta komandai uz savu augšstilbu, Jim mieru nelika sāpes gūžā, bet Hans šķiet vienkārši sākumu nomauca par ātru. Tomēr pat pēc tam, kad top4 no favorītiem vairs nebija starp dalībniekiem, sacensību temps ne vienā mirklī neatslāba un iepriekšējo favorītu vietas nepalika tukšas. Tā rezultātā WSER tika ne tikai pie jauna uzvarētāja un pjedestāla dalībniekiem, bet arī četriem skrējējiem, kas paskrēja zem iepriekšējā trases rekorda. Jā, laikapstākļi bija ļoti pateicīgi, bet pat ar visu to, tie rezultāti, ko šie puiši parādīja, labi pierāda, cik strauji šis sports turpina attīstīties. Jāsaka, ka sacensību uzvarētāju Vincent Bouillard kā potenciālo favorītu noignorēja daudzi, un arī es biju to vidū. Tomēr Vincent pierādīja, ka dažus gadus atpakaļ uzvarētais UTMB (kas bija ievērojami lielāks pārsteigums) nebija nekāda nejaušība. 2. vietā finišējušo Francesco Puppi grūti nepieskaitīt pie favorītiem, tomēr 100 jūdžu debijā var gadīties visādi. Visbeidzot 3. vietā finišējušais Ryan Montgomery noteikti pārsteidza daudzus. Vēl pirms gada viņš finišēju vienu pozīciju virs manis Chianti by UTMB 70km distancē. Vai tas nozīmē, ka man ir gandrīz WSER top3 potenciāls? Nedomāju viss. Ja vīru konkurencē par trases rekordu pirms sacensībām runāja gandrīz kā par notikušu faktu, tad sieviešu konkurencē šādas runas bija ļoti piezemētas, jo Courtney Dauwalter uzstādītais laiks tika uzskatīts par neaizskaramu. Tā gan nelikās sacensību debitantei Jenn Lichter, kura ņēma un šo rezultātu pārspēja. Domāju, ka ar šo Jenn automātiski nonāk visvareno taku skrējēju kompānijā, kur viņu jau gaida Courtney Dauwalter, Katie Schide, Tove Alexandersson un vēl dažas dāmas. Domāju, ka šo uzvārdu variet sākt iegaumēt, ja neesiet to jau izdarījuši. Jenn bija viena no retajām favorītēm, kas nepievīla. Bet līdzīgi kā vīriem, arī dāmām atradās aizstājējas. Tā otrajā vietā, manuprāt, diezgan pārsteidzoši finišēja Riley Brady. Trešajā vietā kanādiete Marianne Hogan, kas nav liels pārsteigums, viņa ir ļoti izturīga skrējēja un trešo reizi WSER finišē 3. pozīcijā. Tikmēr Lavaredo karalis ir atgriezies tronī. Gadu bijis prombūtnē un tikmēr zaudējis trases rekordu, Hannes Namberger atgriezās un jau ceturto reizi uzvarēja karalisko 120km distanci. Un tika arī pie jauna rekorda. Jauns rekords arī sieviešu konkurencē, kur uzvarēja nepāliete Sunmaya Budha. Visbeidzot jāpiemin arī jaunā rekordiste karaliskajā, 42km garajā Marathon du Mont Blanc distancē. Šeit pirmo reizi vēsturē kāda no sievietēm paskrēja zem 4 stundām un skaidrs, ka nav pārsteigums, ka tas izdevās tieši Tove Alexandersson - kā pirmajos kilometros vienatnē aizskrēja (vīriem bija atsevišķs starts), tā viena pati visu arī noskrēja. Visu šo rezumējot, traka nedēļas nogale taku skriešanā.

Supervaroņi Lavaredo:

120km - 17. vieta Jekaterina Gaļļamova

80km - 76. vieta Modris Trūlis

50km - 76. vieta Nelda Neilande

50km - 431. vieta Juris Dombrovskis

10km - 4. vieta Jānis Kūms

Latvijas čempionāts Vertikālajā kilometrā

Lai arī pasaules taku skriešanas uzmanība bija vērsta uz WSER un citiem lielajiem pasākumiem, arī Latvijā nebija klusais vīkends, un Siguldā norisinājās Latvijas čempionāts Vertikālajā kilometrā. Vienmēr, kad ir Latvijas čempionāti (vai tie VK, ultrā vai standarta asfalta un stadiona distancēs), tiek pacelts jautājums par pasākumu prestižu, jo daudzi no vadošajiem taku skrējējiem izvēlās LČ nestartēt. Arī šī reize nav izņēmums, un daudzi no vadošajiem skrējējiem uz starta līnījas nebija redzami. Šo noteikti nerakstu ar mērķi noniecināt to dalībnieku rezultātus, kuri bija ieradušies. Tieši otrādi. Viņiem respekts dubultā, jo ne tikai ieradās, bet arī uzrādīja lieliskus rezultātus. Šis drīzāk tāds kauninājums mums pašiem. Šajā reizē ļoti maz esam runājuši par LČ Vertikālajā kilometrā, nepieminējām to ne iepriekšējā vēstkopā, ne raidierakstā. Skaidrs, ka ne jau mēs vienīgie, kuri par šādām lietām informē. Tajā pašā laikā skaidrs, ka tās platformas, kas mums ir, ir jāizmanto arī šādiem mērķiem, jo, ja paši nepopularizēsim pasākumus, kp gribam, lai ir populāri, tad kurš vēl cits to darīs?

Šis čempionāts norisinājās trešo reizi un, ja pirmajās divās reizēs tas norisinājās Cēsu Ozolkalnā, tad šajā reizē lielā izmaiņa bija tā, ka čempionāts norisinājās Pilsētas trasē Siguldā. Šeit arī nāca divas lielas izmaiņas sacensību norisē. Ja Cēsīs bija individuālie starti un varēja skriet ar nūjām, tad Siguldā šie noteikumi atbilstoši tam, kā norisinās pasaules čempionāts: masu starts un bez nūjām. Manuprāt, abas šīs izmaiņas ir ļoti vērtīgas. Ne tikai tas, ka skatītājiem ir krietni ērtāk sekot līdzi sacensībām, bet tās arī atbilst tam, kā sacenšas pašā augstākajā līmenī. Pašu galveno gan mēs Latvijā nevaram realizēt, proti, nepārtrauktu kāpumu vertikālā kilometra garumā. To gan arī nekad nespēsim, neatkarīgi no tā, kur norisināsies sacensības. Manuprāt, arī liels ieguvums, ka sacensības notika brīvdienā. Pat ja šoreiz tā bija pārceltā darba diena. Vai Pilsētas trases kalns ir labāks par Ozolkalnu? Tas gan ļoti diskutabli. Skaidrs, ka skrējējiem krietni ērtāks varētu būt Ozolkalns. Vismaz es izvēlētos Ozolkalnu, jo tur tas stāvums tomēr krietni draudzīgāks.

Latvijas čempionāta Vertikālajā kilometrā rezultāti:

Sievietes:

1. Līga Velvere-Krūmiņa 1:12:08

2. Daina Saltuma 1:13:36

3. Valentīna Romanova 1:16:02

Vīrieši:

1. Edgars Daugulis 0:54:07

2. Dāvis Pazars 0:55:26

3. Jēkabs Niklāvs Janovs 0:58:01

Te arī atgādinājums, ka Latvijas čempionāts taku skriešanā norisināsies septembrī SKM ietvaros.

Supervaroņu sarunas #130

Andris: Liepājā aizvadīts karsts Stirnu buks un, kā jau pēc katra posma, ir lietas, ko var mācīties gan no sava snieguma, gan no citu sniegumiem. Šoreiz ļoti liels fokuss uz karstumu. Gan par to, kādas kļūdas tika pieļautas, gan par to, ko darīt, lai karstumā nebūtu tik slikti. Tāpat arī parunājām par Vilka tiešraidi un ko te varētu uzlabot uz Gauja Trail by UTMB.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Dzīvais podkāsts

Līdz Gauja Trail by UTMB ir palikušas vien dažas nedēļas, kas nozīmē, ka ir pēdējais brīdis izveidot un pārbaudīt savu uztura plānu sacensībām. Cik daudz ēst? Ko ēst? Kā un vai izmantot organizatoru piedāvāto? Atbildes uz visiem šiem jautājumiem un dzīvo podkāstu par taku skriešanas uztura pamatlietām, kas noderēs arī citās sacensībās un treniņos, varēs dzirdēt 9. jūlijā plkst. 18.00 Pulsometrs.lv telpās (Cēsu iela 31).

Rezervē savu vietu un tiekamies 9. jūlijā! Vietu skaits ierobežots.

Anetes ceļš līdz skriešanai: 12. nedēļa

Anete: Ja raugos uz paveiktajiem treniņiem, tad šķietami nekas ārpus ierastā - kādas 5h vingrošanas un kādas 5,5h uz velo. Taču, pat ja cipari neko jaunu neparāda, tad sajūtu ziņā gan ir bijis kārtējais izmaiņu brīdis. Iespējams, te lielākais nopelns ir dabiskajam laika ritējumam un nozīmīgās 12 nedēļu robežas sasniegšanai, taču es jūtu, ka ķermenis daudz labāk tolerē slodzi un tādi rādītāji kā HRV un miera pulss pamazām tuvojas tam, ko es varētu uzskatīt par savu normu. Uz velo uztaisīju FTP testu pēc Technogym protokola, kas iedeva rezultātu 169w. Domāju, ka jau tagad atkārtojot varētu dabūt lielāku ciparu, jo vienkārši zinu, ko tas tests nozīmē, bet to darīšu pēc pāris nedēļām. Lai vai kā, patīkami sasniegt 180bpm, pat ja statiski uz velo. Svaru zālē aizvadu patiešām nopietnus treniņus un līdz ar to jūtu nepieciešamību pēc pārmaiņām. Pirmkārt, man ir jādala treniņu dienas pa muskuļu grupām un nevaru vairs darīt katru dienu visu. Parasti vienu dienu fokusējos uz kvadricepsiem, nākamo - uz hamstringiem. Otrkārt, man (beidzot) prasās atpūtas dienas, un tādas man bija veselas divas.

Aizvien biežāk pārvietojos nevis ar auto, bet ar kājām. Eju pastaigās. Arī tās ir patīkamas pārmaiņas, ko celis pārsvarā labi uzņem, kamēr vien atceros par aukstumu un elevāciju vakaros. Raugos uz šo kā uz loģisku slodzes progresiju, gatavojoties lēcieniem un skriešanai. Runājot par to, tad šajā nedēļā ir paredzēta fizio vizīte, kurā ceru, ka tiks dota zaļā gaisma lēcienu uzsākšanai.

Atpakaļmetiens

Andris: Marathon du Mont Blanc esmu skrējis tikai vienu reizi, un tā ir viena no ļoti retajām reizēm, kad ārzemju sacensībās esmu izvēlējies kādu no īsajām distancēm. Toreiz biju pieteicies uz 23km distanci, kas sacensību dienā pārvērtās par nepilniem 26 kilometriem, jo laikapstākļu dēļ sacensību finišs tika pārcelts nedaudz zemāk virs jūras līmeņa. Neatceros, uz ko īsti cerēju, bet jau diezgan ātri sapratu, ka ātrumi, ko rāda pirmie, ir ļoti ārpus manas komforta zonas. Sevišķi grūti gāja stāvajos un tehniskajos kāpumos, kur nekā nespēju atrast ritmu un likās, ka stāvu uz vietas. Sacensībās noslēdzās ar garu noskrējienu, kas mainītās finiša vietas dēļ sakrīt ar UTMB un CCC finiša noskrējienu. Laikam jau tagad, desmit gadus vēlāk, var teikt, ka tas ir bijis manas dzīves labākais noskrējiens. Šeit atguvu vairākas pozīcijas, kas vēlāk taku skriešanas karjerā noskrējienos ir noticis gaužām reti. Vēl tagad šajā noskrējienā man Strava segmentā ir 19. labākais rezultāts (no 21 tūkstoša), kas tik populāram noskrējienam šķiet diezgan neaptverami. Labā ziņa, ka man ir labas izredzes šajā topā uzkavēties, jo šis noskrējiens katru gadu kļūst grūtāks: tur ir diezgan liela satiksme un koku saknes un akmeņu tur noteikti ir vairāk kā pirms desmit gadiem. Vēl viena labā ziņa, ka es varu skriet lejā ātri, tikai jāiemācās (vai jāatcerās), kā ir būt jaunam un dumam.

Vēl šis skrējiens palicis atmiņā ar to, ka šī ir vienīgā reize, kad esmu speciāli finišā kādu palaidis sev garām. Finiša taisnē ieskrēju pārdesmit metrus pirms pirmās sievietes un tobrīd uzlēcošās zvaigznes Yngvild Kaspersen un nolēmu, ka negribu viņai bojāt finiša bildes. Nezinu, kāpēc sabojāju savu.

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: MBM 90km tiešraide (kaut vai tikai skatu dēļ)

Klausies: WSER atskati: Freetrail / Singletrack

Lasi: Ben Dhiman 2. vietas stāsts no MBM 90km distances

Nedēļas kalendārs

- 1. jūlijā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Pasaules čempionāts orientēšanās sportā junioriem (Zviedrija), Val d’Aran by UTMB (Spānija), Spartan Morzine (Francija), Kāpa (orientēšanās, Krāslavas novads), Rojas pusmaratona festivāls (Roja), Eiger by UTMB (Šveice), Oisans Trail Tour (Francija), Velorealitāte (velo, Madona)

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Stirnu Buka 4. posma rezultāti un Supervaroņu sniegums:

Supervaroņi 5. vieta

Supervaroņi II 12. vieta

Supervaroņi III 51. vieta

Vilks 62km

- Pāvels Saveļjevs 4. vieta (2. vieta VL1)

- Rubens Šulcs 5. vieta (3. vieta VL1)

- Madara Tīģere-Bernharde 5. vieta

- Iveta Šķiņķe (1. vieta SL3)

Stirnu Buks 25km

- Agnese Jaunmuktāne 2. vieta (2. vieta SB1)

- Daiga Vilkaste (3. vieta SB3)

Zaķis 15km

- Laura Leiboma 2. vieta (2. vieta SZ2)

- Andris Ronimoiss 2. vieta (1. vieta VZ3)

- Austris Kalniņš (3. vieta VZ1)

- Gita Gedrovica 6. vieta (2. vieta SZ3)

Vāvere 7.5km

- Ainārs Brālītis 2. vieta

- Valentīna Romanova 4. vieta

- Laura Andersone 6. vieta

Kalnu karalis

- Gita Gedrovica 4. vieta

Nedēļas temats

Andris: Šonedēļ ir Western States Endurance Run (WSER) nedēļa. Amerikāņi noteikti teiktu, ka tas ir gada nozīmīgākais skrējiens, bet es neesmu amerikānis un domāju, ka tas stāv rindā aiz UTMB un arī pasaules čempionāta. Tomēr nevar noliegt, ka arī es ļoti gaidu WSER nedēļas nogali un šajā sestdienā noteikti pavadīšu daudzas stundas, sekojot līdzi skrējienam. Vispār jau šajā nedēļas nogalē sanāks daudz pavadīt laiku ar Youtube fonā, jo paralēli notiks arī Mont Blanc marathon un Lavaredo Trail by UTMB (šis gan bez tiešraides). Ja amerikāņi kaut ko māk, tad tas ir pasniegt stāstu par to, kas sagaida skrējienā. Arī šajā reizē. Sieviešu konkurencē pagājušā gada uzvarētājai Abby Hall būs ļoti grūts uzdevums nosargāt šo pozīciju arī šoreiz, jo uz viņas vietu pretendē vesels bariņš ar spēcīgām dāmām. Kā galveno favorīti (neskatoties uz 100 jūdžu debiju) gribētos minēt Jennifer Lichter. Tāpat pie favorītiem jāpieskaita Ķīnas sportiste Fu-Zhao Xiang, kas divas reizes jau ir bijusi uz pjedestāla un spēj ļoti labi noskriet tieši otro distances daļu. Noteikti interesants būs arī stāsts par Molly Seidel, kura 2021. gada Tokijas Olimpiskajās spēlēs izcīnīja bronzas medaļu maratonā. Nedomāju, ka viņai ir izredzes uzvarēt, bet norakstīt viņu arī nedrīkst. Tikmēr vīru konkurencē pretendentu vēl vairāk. Visiem pa priekšu vairākkārtējais WSER uzvarētājs Jim Walmsley. Grūti ieraudzīt, ka kāds viņu varētu noskriet un, manuprāt, te galvenais jautājums ir, vai viņam kā pirmajam WSER vēsturē izdosies paskriet zem 14 stundām. Nedrīkst aizmirst Kilian Jornet, kurš ar sačakarētu celi, bet vienalga centīsies parādīt savu labāko sniegumu, un tas vienmēr ir biedējoši jebkuram konkurentam. Noteikti jāizceļ arī 100 jūdžu debitants Francesco Puppi, kurš savos 100km startos ir bijis tik dominējošs, ka liekas, ka arī šeit varētu visus sakaut. Un tad jau vēl The Kid jeb Hans Troyer. Pirms gada Hoka skrējēji vīru konkurencē neiekļuva top10, kas noteikti liels kauns šī pasākuma galvenajam sponsoram, domāju, ka šogad tā nebūs, jo te gandrīz visi pieminētie favorīti: Walmsley, Puppi, Troyer, Hawks un vēl daži. Man noteikti ļoti interesēs, kā ies sporta veterāniem. Galvenokārt jau Zach Miller. Domāju, ka viņam ir mazas izredzes uz pjedestālu, bet viņš nekad nepadodās un noteikti liks trūkties daudziem konkurentiem.

Treniņu lietas

Andris: Ja atgriežamies pie WSER, iesaku skatīties visiem, kuriem iet grūti ar karstumu. Pēc Liepājas Stirnu Buka, kur karstums apturēja ļoti daudzus, šis varētu būt labs mācību materiāls tam, kā tikt galā ar karstumu, jo šeit sportisti dara visu, lai ar to cīnītos. Ledus bandanā, uzročos vai cepurē jau startā un pēc tam pie katras iespējas arī trasē. Gaiši uzroči un nosegts kakls, lai saule tik viegli netiek klāt. 3-4 dzeršanas pudeles, pat ja kontrolpunkti ir salīdzinoši bieži. Un tā jau tikai redzamā daļa, jo ļoti daudz karstuma treniņos (gan aktīvos, gan pasīvos) ir ieguldīts jau gatavojoties skrējienam. Vilka distancē no maniem audzēkņiem vislabāk nostartēja Pāvels Saveļjevs, kurš finišēja ceturtajā vietā. Viņš jau no starta ledu lika gan aiz uzročiem, gan arī bandanā ap kaklu un, kā pats saka, tas viņam ļāva pakāpties kādas 20 pozīcijas. Gan jau 20 pozīcijas ir pārspīlēti, bet skaidrs, ka karstuma ziņā viņš tomēr cieta mazāk nekā pārējie. Daudziem sacensības beidzās vēl nesākušās. Karsts autobuss, uzturēšanās saulē un starta vieta bez ekstra ūdens. Te sanāca gan sakarst, gan sākt lietot distancei paredzēto šķidrumu, kura vēlāk tik ļoti pietrūka. Tāda sakaršana pirms starta jau arī patiesībā ir viena no lietām, par kuru ļoti bieži neaizdomājās. Arī zaķa startā neredzēju apkārt daudz skrējējus, kas būtu kārtīgi saslapinājušies, lai dotos trasē ar pēc iespējas zemāku ķermeņa temperatūru. Skaidrs, ka šāda saslapināšanās nestrādās visas distances garumā, bet, ja tas palīdz kaut pirmajā kilometrā, tā jau ir liela priekšrocība pār tiem, kas distanci sāk sakarsuši. Man pašam liekas, ka es zaķī no karstuma cietu mazāk kā citi, lai arī biju pilnīgs idiots un distancē nepaņēmu līdzi ūdeni, jo likās, ka skrējiens būs īss. Tā pa īstam karstumu es sāku just vien distances otrajā pusē, kad daži malki ūdens šo situāciju būtu risinājuši, bet distances pirmajā daļā, kad liela daļa jau sāka plīst nost, es vēl jutos ļoti komfortabli. Šeit lielākais ieguvums no pasīvajiem karstuma treniņiem. Vismaz 2x nedēļā eju karstā vannā. Dažreiz vannas aizstāju ar pirti. Šo daru cauru gadu un jāsaka, ka tiešām jūtu no šī ieguvumus.

- Pasīvie karstuma treniņi: 2-3x nedēļā. Pirts vismaz 70 grādos, 15+ nepārtrauktas minūtes, vēlams pēc viegla treniņa. Vanna 39.5-40 grādi (man parasti šis liekas par vēsu) 15+ nepārtrauktas minūtes, pēc iespējas vairāk iegremdējoties, vēlams pēc viegla treniņa.

- Aktīvie karstuma treniņi: 1-2x nedēļā. Saģērbjoties silti, parasti velo vai skriešana, 30-90 minūtes, zemā intensitātē. Jārēķinās, ka būs jāizvēlās ievērojami lēnāks temps par ierasto. Piekopj tikai tad, ja jau esošais treniņu plāns nešķiet pārāk grūts, jo šī ir liela slodze ķermenim.

Supervaroņu sarunas #129

Andris: Šajā nedēļā Anetes balss bija atgriezusies, līdz ar to sanāca dialogs, ne tikai mana runāšana. Izrunājām gan aktuālās sacensības, kas jau notikušas, gan arī tās, kas vēl tikai priekšā. Tā rezultātā arī radās tēma par to, kā izspiest no sevis vairāk skrējiena laikā, jo dažiem tas sanāk labāk, bet citi vēl nav pat tuvu. Un varbūt pat labi, ka tā.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Anetes ceļš līdz skriešanai: 11. nedēļa

Anete: Ar varenu 14+ stundu treniņnedēļu esmu atgriezusies normālā fizisko aktivitāšu ritmā un atguvusi krietni labākas sajūtas celī. Šajā nedēļā guvu apstiprinājumu tam, ka mans celis vislabāk jūtas tad, kad ir ticis gan pie velo, gan spēka treniņiem, kas ir labas ziņas man, kam patīk būt fiziskai aktīvai. Nedēļas lielākie jaunumi ir ķeršanās pie svaru stieņa un spēka treniņiem ar lielāku pretestību, intervāli uz velotrenažiera un arī pirmās pastaigas. Tāpat strauji tuvojas pēcoperācijas 12. nedēļa, kas būs krietns pagrieziena punkts tajā, ko varēs darīt, un šobrīd optimistiskākās prognozes saka, ka jūlija sākumā veikšu pirmos testus, lai novērtētu, vai celis ir gatavs sākt lēcienus, un varbūt augustā varēs iesākt saudzīgu return to run programmu.

Kā es par šo jūtos? No vienas puses, tiešām priecīga, taču reizē arī nedaudz bažīga, jo šādu te drīzu termiņu parādīšanās nozīmē, ka nu ir iegūtas ekspektācijas, kam ir iespēja nerealizēties pēc plāna. Līdz ar to šobrīd cenšos par to nedomāt un vienkārši fokusēties uz to, ko varu darīt šeit un tagad.

Līdz šim arī itin labi biju sadzīvojusi ar to, ka nevaru skriet, taču tad notika Vilks. Tā kā biju klāt un komentēju, tad nemaz neparedzēju, ka tas varētu tā iedzelt, tādēļ šīs skumjas pārsteidza negaidīti. Taču tas nenozīmē, ka pārtraukšu būt skriešanai tik tuvu, cik vien iespējams.

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Broken Arrow 23k tiešraide. Kvalitatīva pārraide ar interesantiem notikumiem visas distances garumā.

Klausies: Intervija ar Francesco Puppi. Daudz labu atziņu.

Lasi: Dāvja Vilkaču maratona stāsts.

Nedēļas kalendārs

- 27. jūnijā Western States Endurance Run, tiešraide

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Lavaredo Ultra trail by UTMB (Itālija), Eiropas čempionāts rogainingā (Čehija), Val d’Aran by UTMB (Spānija), Spartan Morzine (Francija), Kāpa (orientēšanās, Krāslavas novads), Rojas pusmaratona festivāls (Roja), Eiger by UTMB (Šveice), Oisans Trail Tour (Francija).

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Supervaroņu sarunas #128

Andris: Anete savu balsi bija atstājusi Vilkaču maratonā, tāpēc šī epizode ar ļoti daudz monologiem manā rēķinā un tikai epizodiskiem tekstiem no Anetes. Bet varbūt pat labi, ka tā. Sanāca tāda kā terapijas sesija, kur varēju sev atgādināt to, ko apsolīju Slovēnijas kalnos. Jāatzīst, ka nekad nav viegli runāt par šādām lietām, bet, kad izrunāts, tad jau ir sajūta, ka bija vērtīgi. Kad bijām tikuši galā ar manām problēmām, tad nedaudz atskatījāmies arī uz Vilkaču maratonu un notikumiem tajā.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Atpakaļmetiens

Andris: Savā skriešanas karjerā ar dažādām sekmēm esmu skrējis 3 Vilkus. Pašā pirmajā Vilkā 2020. gadā es uz startu ierados ar lielām gaidām. Uzskatīju sevi par galveno favorītu, tomēr izrādījās, ka tā nebija mana diena un es finišā atskrēju tikai piektais. Atceros, ka pēc šī starta biju ļoti dusmīgs uz sevi un apsolīju revanšēties. Dažus mēnešus vēlāk es ļoti pārliecinoši noskrēju divus Lūšus, tomēr īsti jau par revanšu to neuzskatīju. Divus gadus vēlāk es atkal nācu pēc uzvaras. Šajā reizē es ilgi noturējos vadībā, brīžiem pat diezgan pārliecinošā. Tomēr karstumā spēki izsīka un 20km pirms finiša es vadību atdevu. Cīnījos līdz galam, bet dažas minūtes zaudēju un finišēju otrais. Vēl gadu vēlāk atkal braucu uzvarēt. Šoreiz savā dzimtajā Alūksnes pusē. Šajā reizē konkurenti gaidīja, ka es atkal aizskriešu pa priekšu, bet es biju izvēlējies citu stratēģiju. Sāku pavisam mierīgi, klausījos podkāstu un ne par ko nesatraucos. Tikai pēc trīs skrietajām stundām es austiņas noliku malā un sāku skriet intensīvāk. Visādi jau gāja arī šajā reizē, bet šoreiz pēdējā cilpā jau devos ar pilnīgi citu pārliecību, pārņēmu vadību un beigās tiku pie pirmās un pagaidām arī vienīgās uzvaras Vilkā. Vai būs arī turpinājums?

Anetes ceļš līdz skriešanai: 10. nedēļa

Anete: Vilkaču maratonā ne tikai pazaudēju balsi uz veselu nedēļu, bet arī jebkādu jēdzīgu treniņu ritmu. Nu labi, Vilkaci tur vainot nevar, bet vairākus citus faktorus gan - manu slimošanu, meitas slimošanu, nebūšanu Rīgā. It kā jau pašai pašsajūta bija pat visai jēdzīga, taču HRV, kas visu nedēļu turējās zem 50ms, lai gan labās dienās ir 100+ms, tomēr liecināja, ka kaut kas galīgi nav kārtībā. Sanāca pat divas dienas vispār bez sportošanas, un trešajā dienā es sapratu, ka šis ir limits, jo principā ar katru pavisam mierīgo vai atpūtas dienu celis jutās aizvien draņķīgāk un sāka īdēt situācijās, kur iepriekš nebija traucējis. Pēc būtības jau viss loģiski - velo to forši iekustina un uzlabo cirkulāciju, savukārt spēka treniņi aktivizē un ieslēdz visus apkārtējos muskuļus. Ja tā šajā vēl relatīvi svaigajā pēcoperācijas periodā iztrūkst, tad celis pateiks, ko par to domā.

Tad nu mērķis šai nedēļai viens - atgriezties pie pamatīgākiem treniņiem. Iespējams, apgūt kādu jaunu triku pie fizio. Varbūt pat pievilkties. Beidzot.

Nedēļas produkts

Anete: Tā kā šajā nogalē ir Vilks, tad Supervaroņu čatā jūtami aktivizējās jautājums par ekipējumu. Veste vai josta? Rokā turamās pudeles vai parastās? Visai daudz komplimentu saņēma Naked josta, tādēļ šīs nedēļas produkts ir tieši tā. Nezinu, tieši cik gadus man tā josta ir (daudz), bet atceros, ka iegādājos to Edija Dzalba veikalā un tā man bija mugurā 2021. gada TDS (tātad - sen). Taču vienīgais, kas liecina par manas jostas nolietojumu, ir pazudušie uzraksti, jo citādi funkcionāli tā kalpo kā jauna un varētu būt viena no ekipējuma vienībām, ko izmantoju visbiežāk.

Tā ir tiešām multifunkcionāla. Ikdienas treniņos tur mēdzu ielikt telefonu, kameru vai mazu pudeli, ultrās esmu tur turējusi nūjas un likusi želejas, ziemā garos, aukstos treniņos turējusi dzērienus, lai tie nesasalst, taču pamatā to uzskatu par savu top izvēli sacensībām, kur vajag līdzi uzturu vai nedaudz ekipējuma, taču nav nepieciešama skriešanas veste. Piemēram, Vilks. Savos pēdējos divos Vilkos kā reiz esmu skrējusi tikai ar Naked jostu, jo pretēji citu ražotāju jostām, kas sola zero bounce un liek vilties, šī savu solījumu tur. Turklāt tā ir ietilpīga. Skrienot Lūsi, visbiežāk lieku vienu 500ml pudeli aizmugurē, vienu 250ml pudeli un želejas priekšā, taču esmu spējusi ievietot jostā arī divas 500ml pudeles un vienu 250ml pudeli un atrast vēl vietu kādai želejai un citam sīkumam. Pērn gan nonācu pie secinājuma, ka mana uzvarošā kombinācija tādam Vilkam varētu būt Naked josta un viena rokā turama pudele

Iegādāties gan šo jostu Latvijā šobrīd ir mazliet sarežģītāk, taču, pameklējot internetā, to noteikti var atrast. Tai ir arī jauna “lielā” māsa jeb high capacity josta, kas sola vēl lielāku ietilpību, taču to neesmu mēģinājusi. Lai arī kuru variantu izvēlies, galvenais rūpīgi sekot ražotāja norādēm par sev īstā izmēra noteikšanu, jo tas ir pats galvenais, lai josta skrienot atrastos tur, kur to vēlies, un nedz spiestu, nedz kristu nost, ņemot vērā, ka materiāls nav staipīgs.

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Mammoth 200 miles no Jeff Pelletier

Klausies: Some Work, All Play šis mazāk par konkrēto epizodi, bet vairāk par podkāstu kā tādu. Ik pa laikam šo to jaunu var iemācīties.

Lasi: Daces jeb Ultralapsas 24h stāsts

Nedēļas kalendārs

- 17. jūnijā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

- 20. jūnijā Stirnu Buks 4. posms, Liepāja

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Stirnu Buks 4.posms (Liepāja), Manitou’s Revenge (ASV), Mont-Blanc Marathon (Francija), Lavaredo Ultra trail by UTMB (Itālija), Eiropas čempionāts rogainingā (Čehija), Val d’Aran by UTMB (Spānija), Spartan Morzine (Francija).

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Ņemot vērā, ka pati Vilkaču maratonu esmu skrējusi tikai vienreiz 2020. gadā, kad pandēmija izjauca visus tā gada plānotos ārzemju startus, taču neskaitāmas reizes esmu bijusi klāt kā līdzjutēja, tad šo gadu, pārstāvot Supervaroņu mediju komandu, var saukt par tradīcijas turpinājumu, nevis operācijas ieviestām korekcijām plānos. Patiesībā šī mazo video rullīšu veidošana mani ir tik ļoti aizrāvusi, ka vienā mirklī sestdien nodomāju, ka būs žēl brīža, kad atgriezīšos sacensībās un vairs nefilmēšu, un tā ir laba sajūta, ka var rast piepildījumu citos veidos. Reizē gan saņēmu daudz jautājumu, vai tad neplānoju pati skriet Vilkaci, īpaši tagad, kad vīru un dāmu naudas balva ir līdzvērtīga, uz ko pārsvarā smejoties atbildēju, ka gaidu iemeslu to darīt, proti, kad tiks pārspēts mans trases rekordu (4:52:11). Lai vai kā, domāju, ka var rēķināties ar to, ka nākamgad Vilkaču maratonā vienā vai otrā ampluā būšu.

Par Vilkaci var runāt daudz. Šogad uz to braucu kopā ar Leldi un Ketiju, kurām abām šī bija pirmā Vilkača pieredze un abas atzina, ka tā bija 10/10 diena. Tas it nemaz nepārsteidz, jo apļu formāts ļauj bieži redzēt skrējējus un reāllaikā sekot līdzi līderu cīņām, atbalsta komandu taktikai un redzēt, kā ar katru apli dalībnieki kļūst aizvien atklātāki. Entuziastiskais līdzjutēju atbalsts ir gandrīz vai kas neierasts Latvijai, un Iñigo finišā teiktais, ka šis ir labāk par Zegamu, ir milzīgs kompliments. Droši vien tas, ka man jau trešo dienu vispār nav balss, arī šo to pasaka, lai gan es jau nemaz tik daudz un skaļi nebļāvu (tas gan nesaskan ar manu līdzbraucēju leģendu, ka mani varēja itin labi dzirdēt sacensību centrā).

Kā katru gadu, Vilkacis sniedz vērtīgas mācības tiem, kuri gatavi nekāpt uz viena grābekļa vairākkārt. Lai arī iepriekšējā podkāstā runājām, ka jāsāk ir mierīgi, ne visi to ņēma vērā. Piemēram, pirmo divu apļu pārliecinošs līderis beigās finišēja 14. pozīcijā. Tikmēr abi divi uzvarētāji vadošo pozīciju ieņēma vien skrējiena otrā pusē. Šī iemesla dēļ radās ideja noskaidrot, cik labi skrējēji spēj prognozēt savu pirmā apļa laiku. Pēcpusdienas starts un sutīgais laiks lika dārgi maksāt tiem, kuri nepietiekami atdzesējās un neuzņēma gana daudz šķidruma un elektrolītu, un arī uzvarētājs pamatīgi pakutināja klātesošo nervus, lūdzot pēc finiša medicīnisko palīdzību pārkaršanas dēļ. Reizē tas sagādāja arī fantastiskas emocijas brīžos, kad skrējējs piepilda mērķi, kam pats nav tā līdz galam noticējis, kā revanšējas par dažām pietrūkušām sekundēm. Vilkača kontrollaika pēdējās 15 minūtes ir patiesi īpašs brīdis, ko pieredzēt. Šis skrējiens nevienu neatstāj vienaldzīgu.

Sacensību apraksts

Čau, te Andris! Šī nedēļa man pagāja Eiropas čempionāta zīmē. Uzvilkt izlases krāsas vienmēr ir bijusi īpaša sajūta, un šī reize nebija izņēmums. Es uz čempionātu ierados kā viens no pēdējiem ne tikai mūsu izlasē, bet čempionātā kopumā, un, ieejot viesnīcas lobijā, mani uzreiz pārņēma pazīstamā sajūta: tur sēdēja, runājās un ēda ļoti daudzu izlašu dalībnieki un pārstāvji un visi tikai ar vienu mērķi: nostartēt pēc iespējas labāk nākamo dienu startos. Šādā vidē es parasti jūtos ļoti labi. Te apkārt ir sportisti, te tiecas pēc rezultāta, bet te arī mīl dabu un būšanu tajā. Kā jau šādos pasākumos pienākās, emociju biju daudz. Uzvarētāju prieki, sāpīgas neveiksmes, negaidīti pavērsieni, traumas un beigās pat kārtīga ballīte ar dziesmām un dejām, kur lielāko jautrības uzturēšanu uz sevi paņēma U20 sportisti. Arī man pašam sanāca iziet cauri pamatīgai emociju gammai. Pārsvarā tuvāk negatīvajam spektram, bet arī pa kādam pozitīvam mirklim vai tas pavadot laiku ar komandas biedriem, vai izlēkājoties noslēguma ballītē (es neatceros, kad es pēdējo reizi dejoju ballītē). Slovēnijā ierados pa pusei slims. Vairāku nedēļu garumā biju izpūtis no sava deguna litriem puņķu, un, lai arī šis process tuvojās beigām, sekas, ko tas bija atstājis, bija pārāk lielas. Skaidrs, ka uz šāda fona es necerēju uz labu sniegumu, bet pat šādos gadījumos vienmēr ir cerība, ka saies, ka ķermenis zinās, kas jādara. Ķermenis arī zināja. Tikai ne tā, kā man gribētos. Visas nedēļas garumā tas mēģināja man pateikt, ka skriet ir grūti, ka konstantas galvas sāpes ir šī brīža norma, ka nogurums, kas mani pavada, ir jārisina. Un tad, kad ar to nebija gana, tad dienā pirms starta es tiku pie vairākiem sāpīgiem limfmezgliem uz sejas, bet sacensību rītā pamodos ar mistiski sāpošu ikru. Tāpēc, izejot uz starta, es jau nojautu, ka šī būs ļoti grūta diena. Tāda tā arī bija. Jau iesildoties es jutos kā garā treniņa beigās. Sākoties skrējienam katrs solis bija smags, bet, neskatoties uz to, man pat izdevās sasniegt paša plānoto tempu. Tas nāca ar savu cenu pulsā, bet tobrīd es vēl nepadevos. Kad dažus kilometrus vēlāk lielajā kāpumā es nekādi nevarēju pacelt kājas un pakrūtē sāka nepatīkami durt, es apsolīju sev, ka tikšu galā vismaz ar kāpumu un došu sev iespēju līdzenākajos posmos. Kas zina, varbūt tomēr ieskrienos. Tomēr arī tur brīnumi nenotika, un pēc tam, kad es biju noskrējis 21km (no 52km) un tajā brīdī vairs nespēju normāli paskriet pat uz līdzena seguma, es sapratu, ka ir jāklausās ķermenī un jābeidz tas mocīt. Šie lēmumi vienmēr sāp. Citreiz tas notiek dažas dienas vēlāk, kad emocijas ir nosēdušās un saproti, ka varbūt tomēr varēji. Taču šajā reizē vissāpīgāk bija tieši tur, pie randomas kalnu mājiņas Slovēnijas kalnos, nepazīstamu cilvēku ielenktam. Es paziņoju brīvprātīgajiem, ka manas sacensības ir galā un apraudājos. Tur kalnā es sev arī daudz ko apsolīju un jācer, ka atgriežoties mājās es spēšu turēt solījumu sev un parūpēšos par to, lai manas pamatvajadzības tiek nosegtas kvalitatīvāk.

Bet pat neskatoties uz visu augstāk minēto, man ir sajūta, ka es gribu būt klāt arī nākamajos čempionātos. Vai tas skrējēja statusā vai kā savādāk, to es nezinu, bet es ceru, ka būšu klāt gan nākamā gada pasaules čempionātā Keiptaunā, gan aiznākamā gada Eiropas čempionātā Šveicē, jo šie pasākumi ir īpaši un pārstāvēt izlases krāsas ir vēl īpašāk.

Supervaroņu sarunas #127

Andris: Es biju Polijā un skatījos, kā notiek 24h sacensības. Izrādās, ka tur var ļoti daudz iemācīties. To arī darīju, un tad jau atliek tikai dalīties tālāk, ko podkāsta ietvaros arī darīju. Tāpat arī pārrunājām pēdējos padomus pirms Vilkača. Vilkaču maratons jau ir galā, bet padomi jau patiesībā nenoveco un ir ļoti noderīgi gandrīz jebkurās sacensībās.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Atpakaļmetiens

Andris: Eiropas čempionāta vilšanās liek atskatīties arī uz manu pirmo reizi, pārstāvot taku skriešanas izlasi. Savu debiju es piedzīvoju 2016. gada rudenī Portugālē. Toreiz biju jauns un enerģijas pilns. Biju pārliecināts, ka parādīšu pasaulei, ka esmu spēks, ar ko jārēķinās. Tā nebija. Es tā dabūju pa pakaļu, ka, sēžot autobusā no finiša uz viesnīcu, es ne ar vienu negribēju runāt un viss, ko es spēju, bija vērties pa autobusa logu un domāt, kāds gan es esmu losis. Es biju atbraucis domājot, ka es esmu baigais čempiņš, bet patiesībā nebiju ieguldījies ne skriešanā, ne spēkā, ne stratēģijā. Toreiz sev apsolījos, ka šādi turpināt nevar un, ja es gribu sasniegt tos rezultātus, par kuriem sapņoju, tad man ir jāieguldās ievērojami vairāk. Tā arī darīju, un nākamā gada pavasarī Transgrancanaria paliku uzreiz aiz labāko desmitnieka, bet dažus mēnešus vēlāk Madeirā tiku pie sava pirmā top10 finiša pasaules tūrē. Vēlākajos gados pēc sliktajiem startiem es sev solījos līdzīgi, un bieži vien tas tiešām tā nostrādāja. Pēdējos gados tas ir strādājis reti. Nonākot atpakaļ ikdienas ritmā, es nespēju atrast laiku un enerģiju, lai darītu labāk, kvalitatīvāk vai vienkārši vairāk. Tomēr turpinu sev solīt un cerams, ka desmit gadus vēlāk, atskatoties uz šī čempionāta pieredzi, es varēšu teikt, ka tas bija pagrieziena punkts uz labākiem laikiem.

Šis ir arī čempionāts, kur dzēru no peļķes, risināju krampjus kā īsts futbolists un finišēju ar pilnīgi izšautiem augšstilbiem. Jeb pilnais stāsts te.

Anetes ceļš līdz skriešanai: 9. nedēļa

Anete: Nekas nesatuvina vairāk kā kopīgs savainojums. Šobrīd mans IG algoritms sastāv gandrīz tikai no PKS un meniska satura, savukārt vienā sporta zāles treniņā manu uzmanību piesaistīja meitene, kas turpat blakus vingroja ar aizdomīgi pazīstamiem vingrinājumiem… un, protams, ka uz ceļa ieraudzīju tādas pašas rētas, kādas ir uz manējā. Iepazināmies, noskaidrojām, cik katrai pagājis laiks pēc operācijas un vienojāmies, ka šis ir sasodīti grūts process.

Velo treniņos šī nav bijusi vērā ņemama nedēļa, jo cīnījos ar nelielu saaukstēšanos, tādēļ vairums treniņu bija zemas intensitātes, neilgi un vairāk ar mērķi izkustināt celi. Taču tajās dažās reizēs, kad jutos labāk un minu dūšīgāk, jaudas cipari mani iepriecināja. Savukārt vingrošanā esmu atklājusi jaunu pasauli ar uzdevumiem uz bosu bumbas. Ja pirmajā reizē pie fizio man lūza smadzene un nesapratu nedz kā uz tās bumbas uzkāpt, nedz nokāpt, tad nedēļas izskaņā jutos krietni drošāka un Vilkaču maratonā daudziem palepojos ar saviem sasniegumiem. Palepošos arī jums.

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Eiropas čempionāta finišs Uphill distancē U20 sievietēm ir viens no episkākajiem finišiem taku skriešanā. Te tā pati cīņa dažas sekundes iepriekš. Un te vēl dažas. Un te no cita rakursa, lai redzētu, kāpēc abām tika zelts.

Skaties: Es bieži esmu murgojis, ka ir jāskrien cauri mājām. Varbūt labi, ka līdz šim trases posmam nemaz netiku.

Skaties: Es ceru, ka šis jaunietis būs nākamais Kilians, jo es ar viņu samainījos ar krekliem. Nu kā minimums, viņš jau ir vairākkārtējs Eiropas čempions.

Nedēļas kalendārs

- 10. jūnijā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

- 13. jūnijā plkst. 10.00 koptreniņš Cēsīs, iepazīstot Gauja Trail by UTMB maršrutus

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Dolomiti Extreme Trail (Itālija), Andorra by UTMB (Andora), Jukola (orientēšanās, Zviedrija), Stirnu Buks 4.posms (Liepāja), Mont-Blanc Marathon (Francija), Lavaredo Ultra trail by UTMB (Itālija), Eiropas čempionāts rogainingā (Čehija), Val d’Aran by UTMB (Spānija), Spartan Morzine (Francija).

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Ultrapark Weekend 2026 rezultāti.

Treniņu lietas

Andris: Kā jau minēju ievadā, sekojot klātienē 24h sacensībām Polijā, es iemācījos daudz jaunu lietu. Mēģināšu daļu no tām šeit uzskaitīt. Ne viss ir pilnīgs jaunums man pašam, dažas lietas drīzāk labs atgādinājums vai vienkārši interesanti. Te arī jāņem vērā, ka šie novērojumi ir balstīti uz dažiem cilvēkiem.

• Jau dažas minūtes pēc starta man tika norādīts uz galveno favorīti (Patrycja Bereznowska), kura noteikti uzvarēšot. Tā arī beigās bija, lai arī sākumā viņa nebija pat tuvu pirmajām vietām un tā vietā vienkārši skrēja savu skrējienu. Arī vīru konkurencē vēlākie uzvarētāji sākumā nemaz pa priekšu neskrēja. Tikmēr gandrīz visus sākotnējos līderus piemeklēja līdzīgs liktenis: viņi vai nu izstājās, vai arī finišu sasniedza krietni zemākā pozīcījā. Arī Sigita sāka līdzīgi kā līdere un vēlāk ļoti pakāpās pa pozīcijām.

• Jau pirmajā aplī likās ļoti uzkrītoši, ka gandrīz neviens neskrien atsperīgi. Piemēram, tā pati sieviešu uzvarētāja Patrycja ne tikai neskrēja atsperīgi, bet ik pa pāris soļiem varēja dzirdēt, kā viņas apavi šļūc pa zemi. Arī par kādu citu leģendāru asfalta ultru skrējēju Camille Herron ir līdzīgi stāsti un arī viņas tehnika neizskatās klasiski skaisti. Bet, iespējams, ka šādās distancēs tieši šāda tehnika ir pati efektīvākā un ļauj kvalitatīvi kustēties daudzas stundas.

• Ēšanas arsenāls šajā skrējienā tika novērots ļoti plašs. Ja vēlreiz atgriežamies pie Patrycja, tad viņa gandrīz nemaz neēda želejas un tā vietā viņai karotē vai uz kociņa tika pasniegti dažādi ēdieni. Uz citiem galdiem ļoti dažādi produkti. Skaidrs, ka šāds formāts, kur ik pa 10 minūtēm esi atkal pie sava galda, arī ļauj nedaudz vairāk izpausties. Vislabāk patika viens galds, kur visi dzērienu un ēdienu iepakojumi bija zilā krāsā. Noteikti paši pat nebija to pamanījuši.

• Šis tāds vairāk filozofisks. Ļoti viegli ir palaist garām to mirkli, kad ir sākusies šķietami nenovēršamā lejupslīde. Vienā mirklī apļi ir salīdzinoši vienādi, bet skaidrs, ka kaut kādas nobīdes jau vienmēr ir vai nu tualetes, vai kāda cita sīkuma dēļ. Tāpēc tad, kad daži apļi ir bijuši nedaudz lēnāki, pat nešķiet, ka kaut kas ir nogājis greizi, tomēr dažus apļus vēlāk saprotot, ka situācija turpina pasliktināties, visticamāk jau ir par vēlu, lai šo tā pilnībā atrisinātu. Bet, ja šo pamanītu nedaudz ātrāk, tad, iespējams, varētu vismaz daļēji šo risināt. Tas patiesībā arī no iepriekšējās pieredzes taku skriešanā ļoti biežs scenārijs. Atskrien vēl šķietami nenolūzis skrējējs, bet jau ar palielām noguruma pazīmēm. Visiem ir nelāga priekšnojauta, bet tā vietā, lai risinātu, skrējējs tiek veikli aizdzīts tālāk un nedaudz vēlāk izbeidzās. Bet varbūt tā vietā varēja kaut ko saglābt?

• Šis skrējiens notika parkā, kur ir diezgan daudz koku. Tas nozīmē, ka GPS datiem gandrīz nevar uzticēties. Mēs rēķinājām, ka uz 30 kilometriem ir viens ekstra kilometrs pulkstenī. GPS kļūdu dēļ arī temps, kas parādās pulkstenī, ir kļūdains, tādēļ ir grūti saprast, kāds tad ir tas reālais temps, ar kuru kustās. Tāpēc šeit visdrošākais ir vadīties tikai pēc apļa datiem. Apļa garums ir zināms un vidējo tempu var salīdzinoši viegli izrēķināt.

  

Supervaroņu sarunas #126

Andris: Šajā reizē pamatīgi iztirzājām manu skrējienu Augstrozes Stirnu Bukā. Pēdējā laikā daudz slimoju (joprojām), tad nu sanāca, ka uz starta līnijas izgāju slims. Skaidrs, ka nekas baigi labais tur nesanāca, bet procesā gūtas daudzas mācības, kas var noderēt arī citiem. Un cerams, ka pats arī būšu sadzirdējis nākotnes vārdā.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Nedēļas tēma

Andris: Šajā nedēļas nogalē Slovēnijā norisināsies Eiropas čempionāts taku skriešanā. Šī nav pirmā reize, kad Eiropas čempionātā ir Latvijas izlase, bet šī noteikti ir reize, kad mūsu sastāvs ir viskuplākais. Uz Eiropas čempionātu dosimies sešu skrējēju sastāvā. Piektdien 8.9km garajā Uphill distancē dosies Daina Saltuma un Gvido Kalniņš. Sestdien 52km garajā Trail distancē startēs Agate Armane, Ivita Šale, Edgars Daugulis un arī es, Andris Ronimoiss. Savukārt svētdien 13km garajā Up and down distancē atkal dosies Daina Saltuma un Gvido Kalniņš. Visiem Latvijas izlases pārstāvjiem jau ir iepriekšēja pieredze pasaules čempionātos, kas noteikti ļaus kvalitatīvāk pieiet startiem. Man pašam gribētos, lai šis ir kā solis uz to, ka turpmākajos Eiropas čempionātos esam pārstāvēti regulāri un tā ir daļa no Latvijas taku skriešanas cikla, līdzīgi kā tas ir ar pasaules čempionātiem. Sekojiet Taku skriešanas apvienības profilam Facebook, lai uzzinātu par līdzi sekošanas iespējām un turiet īkšķus, lai mums tur sanāk noskriet savus labākos skrējienus.

Anetes ceļš līdz skriešanai: 8. nedēļa

Anete: Šī varētu būt viena no pirmajām reizēm, kad piesēžos atskatīties uz aizvadīto nedēļu un nav nekā tāda revolucionāri jauna, ko uzrakstīt. Nu jā, pabeidzu pirms nedēļas sākto grāmatu un iesāku divas citas, spēju saliekt celi līdz ~135°, pamazām progresēju tajā, ko spēju izdarīt vingrošanā, aizvien biežāk vispār aizmirstu, ka man ir operēts celis. Principā nebūt ne slikts progress precīzi divus mēnešus pēc operācijas, kas liekas reizē tik daudz un maz.

Šajā nedēļā arī neuzstādīju nekādus jaunus treniņstundu rekordus, drīzāk pat pretēji - kāzu un meitas slimošanas dēļ sanāca apjoma ziņā pieticīgāka nedēļa, taču uztvēru šo kā iespēju atpūsties no brīžiem tik mentāli nomācošās rehabilitācijas un vienkārši būt mierā. Nākamajā nedēļā gan atkal esmu apņēmības pilna vairāk pavadīt laika uz velo un fizioterapeita vizītē tikt pie lēruma jaunu uzdevumu, ar ko sevi un celi izaicināt.

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Ultra Trail Australia by UTMB sacensību atskats. Pirmais UTMB kanāla garais video šogad.

Klausies: Par ogļhidrātiem ultrās. Arī par nesen veiktu pētījumu skatoties, vai ir atšķirība starp 90 un 120 ogļhidrātiem stundā.

Lasi: Lauren Fleshman - Good for a Girl: A Woman Running in a Man’s World. Laba lasāmviela par to, ko nozīmē būt sievietei skrējējai un kurā ikviens sportists, treneris, vecāks varēs paņemt ko vērtīgu.

Nedēļas kalendārs

- 3. jūnijā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

- 5. līdz 7. jūnijs Eiropas čempionāts taku skriešanā

- 6. jūnijā plkst. 15.00 Vilkaču maratons

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Eiropas čempionāts taku skriešanā (Slovēnija), Vilkaču maratons (Tukuma novads), Latvijas orientēšanās čempionāts sprintā (Sabile), Ventspils pusmaratons (Ventspils), Dolomiti Extreme Trail (Itālija), Andorra by UTMB (Andora), Jukola (orientēšanās, Zviedrija), Stirnu Buks 4.posms (Liepāja), Mont-Blanc Marathon (Francija), Lavaredo Ultra trail by UTMB (Itālija), Eiropas čempionāts rogainingā (Čehija).

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Taču kā citiem Supervaroņiem gāja Augstrozē? Skaties viņu mēģinājumus noraksturot šo posmu, kas nevienu neatstāja vienaldzīgu, trīs vārdos.

Stirnu Buka 3.posma rezultāti un Supervaroņu sniegums:

Supervaroņi 8. vieta

Supervaroņi II 10. vieta

Supervaroņi III 32. vieta

Lūsis 29.5km

- Andris Ronimoiss 2. vieta (1. vieta VL2)

- Iveta Šķiņķe (2. vieta SL3)

Stirnu Buks 24.5km

- Jānis Kūms 2. vieta (2. vieta VB1)

- Agnese Jaunmuktāne 4. vieta

- Edgars Dreimanis (2. vieta VB3)

Vāvere 7.5km

- Rubens Šulcs 2. vieta

- Sigita Vāce-Vecvagare 4. vieta

- Valentīna Romanova 5. vieta

Kalnu karalis

- Gita Gedrovica 3. vieta

Supervaroņu sarunas #125

Andris: Ne jau velti mēs runājām par to, kā tas ir - trenēties ar traumu vai caur traumu. Es tur noteikti visu ko gudru sastāstīju, kā es esmu labāks palicis šajā, bet tad dažas dienas vēlāk Stirnubukā gandrīz atdevu galus. Šī arī epizode ar salīdzinoši smieklīgu sākumu jeb par to, kāds attiecību statuss Anetei ir ar dažādiem kardio rīkiem.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Anetes ceļš līdz skriešanai: 7. nedēļa

Anete: Podkāstā runājām, ka visādas man un manam celim ir attiecības ar dažādiem kardio veidiem, un šobrīd jāsaka, ka esmu palikusi pie velo. Gan celis par to ir priecīgs, gan arī progress spējās un tajā, kādu treniņu no šī var dabūt. Esmu pat aizvadījusi pirmos garos treniņus, nominot pedāļus vienu dienu 90min un divas dienas vēlāk - 2h. Viens no velo lielākajiem bonusiem ir tas, ka uz tā ir sasodīti ērti lasīt grāmatas. Finišēju Project Hail Mary un nupat iesāku Good for a Girl. Pabeidzu nedēļu ar 16h treniņos, no kurām 7h ir vingrošana.

Protams, ka progress uz velo un vingrojot ir super, taču visvairāk iepriecina it kā mazās ikdienas lietas, piemēram, sēdēt uz dīvāna saliektām kājām, neklibojot nokāpt pa trepēm un droši kāpt ārā no mašīnas, arī staigājot brīžiem pat aizmirst par celi, lai gan staigāšana joprojām ir tā aktivitāte, ar ko nevajag pārcensties. Ceļa saliekšanā esmu tikusi līdz ~120°. Vēl viens lielisks uzlabojums - krietni, krietni uzlabojušās sajūtas naktī. Pēc treniņiem arī nav jāsteidzas mājās likt aukstums un celt celis gaisā.

Ko tālāk? Mīt, vingrot, atkārtot.

Atpakaļmetiens

Andris: Lai arī šo apvidu, kur sestdien norisinājās Stirnubuks, var pasniegt kā kaut ko jaunu, patiesībā jau tā īsti nav, jo sacensības šeit ir norisinājušās arī pirms tam. Es nezinu, vai tā bija pirmā reize, kad šāds pasākums notika, bet 2019. gadā tas pats Edijs, kurš šobrīd palīdz SB organizatoriem, uzorganizēja savas sacensības, kas toreiz saucās kā Inov8 Latvia Trail Race. Nekas daudz jau nav mainījies, arī toreiz Edijs smīnot draudēja, ka būs skarbs apvidus, lai arī patiesībā visu savu brīvo laiku veltīja, lai radītu šajā apvidū takas un lai viņas tā smuki arī iekoptu (tikai viņš zina, cik grābekļus tur salauzis). Tad nu braucu arī es. Nevarētu teikt, ka ar lielu sajūsmu, jo pēc dabas jau esmu pilsētnieks un skarbi nav kaut kas, ko visur meklēju. Tomēr, kā ar visiem Edija pasākumiem, ja sākumā braukt tā īsti negribās, tad aizbraucot un noskrienot tu saproti, ka bija reāli forši. Vēl tagad atceros, cik ļoti man patika skriet pāri purvam. Vispār jau šādu pasākumu nedaudz pietrūkst. Mūzikai bija kaut kādas divas Edija kasetes, kuras tad tur uz riņķi arī gāja, viss bija šauri un draudzīgi. Šodien paskatoties savos datos rezultātus, redzu, ka esmu uzvarējis 14km distancē un ticis pie 20eur prēmijas. It kā smieklīgi, tomēr par 20eur vairāk kā dabūju sestdien.

Supervaroņi dara

Andris: Mūsu ir daudz, mēs esam dažādi un lielākajai daļai no mums ir savi talanti. Es, piemēram, māku nenomirt skrienot super augstā intensitātē (pagaidām 100% izdošanās), bet mūsu grupā ir arī cilvēki ar citiem talantiem. Valentīna Romanova jau pagājušajā gadā reizēs, kad pati kāda iemesla dēļ neskrēja, devās atbalstīt citus skrējējus trases malā ar pašas veidotiem plakātiem. Šajā ziemā Valentīnai bija nopietnāka pleca trauma kritiena dēļ, pēc kuras viņa sacensību apritē atgriezās tikai šajā nedēļas nogalē (ar to arī apsveicam). Trauma pati par sevi, protams, briesmīgs notikums, bet mums pārējiem skrējējiem izrādījusies ļoti izdevīga, jo tas nozīmēja, ka Valentīna varēja vairāk nodoties plakātu zīmēšanai un jāatzīst, ka šobrīd ir sasniegts līmenis, kur jau tiek gaidītas nākamās sacensības, lai redzētu, kas būs uztaisīts. Cerams, ka Valentīna atlikušo vasaru varēs vairāk domāt par skriešanu kā par plakātu zīmēšanu, bet, lai kā arī te nebūtu, nākamreiz skriesi garām, pasaki paldies!

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Zegama - Aizkorri garais atskats

Klausies: Second Nature. Šis podkāsts vairāk par biznesa un taku skriešanas (un visa outdoors segmenta) kombināciju. Konkrēti šajā par youtube stratēģijām.

Lasi: No podkāsta tēmas. Ar vai caur savainojumu?

Nedēļas kalendārs

- 27. maijā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Roja Marathon Festival (Roja), Ultrapark Weekend (Polija), Eiropas čempionāts taku skriešanā (Slovēnija), Vilkaču maratons (Tukuma novads), Latvijas orientēšanās čempionāts sprintā (Sabile), Ventspils pusmaratons (Ventspils), Dolomiti Extreme Trail (Itālija), Andorra by UTMB (Andora), Jukola (orientēšanās, Zviedrija), Stirnu Buks 4.posms (Liepāja)

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Nedēļas tēma

Andris: Pēc visiem lielajiem skriešanas pasākumiem man kā trenerim ir jāizvērtē, kā ir gājis maniem audzēkņiem. Parasti tādas aizņemtākās nedēļas man ir pēc Stirnu Bukiem, jo tur man skrien visvairāk audzēkņu. Galu galā mēs tomēr pārsvarā esam taku skrējēji. Bet arī pēc RRM ir krietni daudz darāmā un netrūkst, ko analizēt. Jāatzīst, ka pēc RRM šāda vērtēšana ir pat vienkāršāka. Asfalta skrējienos man ļoti patīk, ka visas distances ir konkrēta garuma un rezultātus var viegli salīdzināt ar iepriekšējo gadu rezultātiem vai citām šāda paša garuma sacensībām. Taku skriešanā tas vienmēr ir sarežģītāk, bieži vien trases ir tādas, kur vidējais temps vai pat pulss neko īsti nepasaka un, ja vēl neesi pats pazīstams ar trasi, tad kaut ko novērtēt ir praktiski neiespējami. Šajā gadā, lasot audzēkņu atskaites pirms RRM, ļoti daudz varēja lasīt šaubas par to, kādā tempā skriet, un arī neticību, ka manis ieteiktais temps būs par ātru. Skaidrs, ka lielākā daļa no šiem skrējējiem ir taku skrējēji, kuri uz asfalta skriet sacensības iznāk vienreiz gadā, tāpēc šāda neticība sev ir ļoti saprotama. Tomēr tagad, skatoties audzēkņu rezultātus, redzu, ka lielākajā daļā gadījumu saskrietie rezultāti ir pat ļoti labi: daudzi personīgie rekordi, daudzi stabili skrējieni un daudz priecīgu atskaišu. Un te arī labs atgādinājums, ka jātic sev un trenerim nedaudz vairāk. Bieži vien cipari - vai tie sacensību tempam, vai intervāliem - mūs nobiedē, bet, sākot darīt, patiesībā nav nemaz tik traki.

Supervaroņu sarunas #124

Andris: Es apsēdos pirms ieraksta un secināju, ka mums nav nevienas tēmas, par ko runāt. Bet tad sākām runāt par apsēstībām, par kilometriem, stundām, un man liekas, ka beigās sanāca tīri tā neko. Parunājām arī vēl par Cocodona 250 jūdzēm un to, kā uzvarētāji šajās sacensībās sevi uzturēja pie enerģijas. Izaugšu liels, tad arī tā gribēšu.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Anetes ceļš līdz skriešanai: 6. nedēļa

Anete: Kas par nedēļu! Lielākais notikums bija 6 nedēļu pēcoperācijas vizīte, kuras laikā celis tik labi sevi parādīja, ka nākamajā dienā pat mans anesteziologs rakstīja, ka ķirurgs ir mani un manu celi uzslavējis. Iespējams, nozīmīgākais kompliments, ko esmu saņēmusi, bet atcerēsimies, ka skrējējiem ir īsa atmiņa. Šis bija nozīmīgs notikums, jo saņēmu zaļo gaismu izšķirties no kruķa (un airētāja), liekt celi vairāk par 90° un uzsākt treniņus uz velo un eliptiskā trenažiera.

Šobrīd esmu tikusi tiktāl, ka staigāt bez kruķiem ir viegli un man gribētos teikt, ka ejot jūtos droša, kam noteikti palīdz vingrošanā gūtā pārliecība par kājas spēku un līdzsvaru. Šķiet, ka spēju saliekt celi līdz kādiem 110°. Uz eliptiskā celis jūtas labi, un tas šobrīd ir mans mīļākais kardio veids, jo atgādina skriešanas kustību un bez problēmām ļauj tikt pie augsta pulsa. Ar velo vēl cenšos sadraudzēties, jo pirmie mēģinājumi bija no sērijas “vari mīties, ja vari pamīties”.. un es nevarēju, jo gluži vienkārši nepietika ceļa mobilitāte veikt normālu apgriezienu. Šobrīd bez pretestības varu mīt labi, taču tas nav pārāk interesanti, jo nenāk komplektā ar kāroto kardio treniņa efektu, taču ceļa mobilitātei tas ir nepieciešams. Tādēļ plāns ir kombinēt eliptisko un velo, lai nosegtu abas vajadzības, un turpināt progresēt vingrošanā ar lielākām amplitūdām, lielākām pretestībām, plašāku uzdevumu klāstu.

Taču nav viss tik rožaini. Ja pa dienu celis pārsvarā uzvedas labi, tad naktī gan īd, sāp un traucē. Ar apbrīnojamu precizitāti no kādiem 4.00 rītā sākas gaužām saraustīts miegs, un tas izbesīja tiktāl, ka ar ķirurgu nolēmām uzsākt pretiekaisuma/pretsāpju zāļu kursu. Šobrīd īpašus uzlabojumus nejūtu un turpinu gaidīt dienu, kad varēšu beidzot normāli izgulēties.

Aizvadītajā nedēļā savācu apmēram 14h treniņnedēļu, ko vidēji veido ~1h vingrošana un ~1h kardio dienā. Šobrīd diezgan droši varu apgalvot, ka rehabilitācija ir laikietilpīgāka par parasto treniņprocesu.

Atpakaļmetiens

Andris: Ja jau tempa turēšana, tad tempa turēšana. Izrādās, ka ar tempa turēšanu (tiesa, ar lieliem pārtraukumiem) es nodarbojos jau vairāk kā desmit gadus. Mana pirmā tempa turēšana bija 2014. gadā Valmierā pusmaratona distancē, kad bija jātur 1:30. Nezinu, cik viegli man toreiz gāja, jo personīgais rekords bija tikai nepilnas desmit minūtes ātrāks. Interesanti, ka toreiz, tāpat kā šajā svētdienā, es tempu turēju kopā ar Kristapu Broku. Tomēr pirmo reizi Rīgas maratonā pie tempa turēšanas mani pielaida 2015. gadā. Toreiz 3 stundas neļāva, bet pie 3:15 gan tiku. Viss, ko es atceros no tās dienas, ir tas, ka man ļoti sala rokas. Biju tik nosalis, ka pēc finiša pa taisno devos mājās un atlikušo dienu pavadīju zem segas. Gadu vēlāk tempu turēju arī Viļņas maratonā. Pēc ļoti slikti gulētas nakts, jo mums uzbruka blaktis, tempa turēšana nenāca viegli. 3h finišu sasniedzām godam, bet pēc finiša man palika slikti un dabūju izbaudīt arī Viļņas slimnīcas viesmīlību. Savukārt visātrākā tempa turēšana man bija 2019. gada Jelgavas pusmaratonā. Toreiz pusmaratonā turēju tempu uz 1:20. Sākumā vēl bija pa kādam 5km un 10km distances skrējējam, bet otrajā daļā man bija tikai viens klients. Kādus 4-5km pirms beigām varēja just, ka viņam beidzās spēki. Tad nu visu atlikušo distanci es viņu, praktiski skrienot sāniski, visādos veidos uzmundrināju un vilku sev līdzi un beigās man arī izdevās. Vai kā te pareizāk? Viņam izdevās.

Nedēļas produkts

Andris: Ekipējums ir kas tāds, kam es pievēršu lielu uzmanību. Man patīk skriet ātros apavos, man ir svarīgi, lai man ir ērta soma un lai mans siltais apģērbs, kas bieži vien pavada somā visus manus ultru skrējienus, ir viegls un kvalitatīvs. Arī zeķes nav izņēmums, un arī te es meklēju labāko. Pēdējos gados sacensībās un arī lielākajā daļā treniņu es lietoju Bauerfeind zeķes, pārsvarā taku skriešanas versiju. Šīs zeķes atbilst maniem galvenajiem kritērijiem, ko es meklēju zeķēs: man tās nerada tulznas, tās ir ļoti izturīgas un ērtas arī sliktos laikapstākļos. Jāatzīst, ka tās maksā dažus eiro vairāk par citām zeķēm tirgū, bet domāju, ka ar savu izturību tās man jau sen ir atmaksājušās. Vienīgais mīnuss ir to novilkšana. Ir bijuši gadījumi pēc ļoti dubļainiem skrējieniem, ka zeķes ir kā pieaugušas manai kājai. Bet silta duša to labi risina.

Iegūtas kā dāvana Rimi Rīgas maratona expo, parasti pērku Dynasty veikalā uz Brīvības ielas, bet var iegādāties arī šeit.

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Īss ieskats šī gada Zemaga-Aizkorri.

Klausies: Intervija ar Cocodona 250 uzvarētāju.

Lasi: Taku skriešanas īsziņas. Šobrīd tiek atjaunots gandrīz katru dienu.

Nedēļas kalendārs

- 20. maijā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

- 23. maijā Stirnu Buks 3. posms Augstrozē

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Mozart by UTMB (Austrija), Travessa d’Encamp (Andora), Tuscany Trail (velo, Itālija), Stirnu Buks 3.posms (Augstroze), Worlds End (ASV), Roja Marathon Festival (Roja), Ultrapark Weekend (Polija), Eiropas čempionāts taku skriešanā (Slovēnija), Vilkaču maratons (Tukuma novads), Ventspils pusmaratons (Ventspils), Dolomiti Extreme Trail (Itālija), Andorra by UTMB (Andora).

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Es pats RRM piedalos neregulāri, bet šogad jau otro gadu pēc kārtas turēšu tempu maratona distancē. Pagājušajā gadā nebija pirmā reize, kad es to daru, bet bija pagājis kāds laiciņš kopš iepriekšējās reizes un bija aizmirsies, cik tas ir forši un jautri. Pirms gada izdevās līdz finišam dabūt krietnu grupiņu skrējēju un arī šogad sagaidu, ka tempa turētājiem būs liels pieprasījums. Pats es turēšu tempu uz 3 stundām (apmēram 4:14min/km), bet tā nav vienīgā grupa, un ar dažādiem finiša laikiem sev grupu var atrast līdz pat piecu stundu maratonam. Tāpat arī dažas tempa grupas ir pusmaratonā. Neatkarīgi, vai izvēlēsies skriet ar tempa turētājiem vai pats, skriesi 6km, stafeti vai pilno maratonu, tēmēsi uz personīgo rekordu, uzvaru vai sevis izaicināšanu, izbaudi svētdienu. Maratons ir svētki, un svētki ir jāsvin!

Nedēļas tēma

Andris: Pēdējās pāris nedēļas beidzot ir izdevies pagriezt savu treniņu kuģi pareizajā virzienā. Es negribētu teikt, ka ziema bija slikta. Ne gluži. Bet tā noteikti nebija izcila. Starp daudziem labiem treniņiem bija arī daudz slimošanu un daudz aukstu dienu. Par aukstumu varētu teikt, ka tur disciplīnas trūkums, bet lielus apjomus tādos apstākļos man necēlās kājas darīt. Aprīlis sanāca bēdīgākais: sacensības, slimošanas, dažādi ikdienas pienākumi un mēneša beigās tiku tikai pie 344km, kas ir zemākais rādītājs kopš 2023. gada decembra. Tomēr prieks, ka līdz ar maiju un siltāku laiku ir izdevies tikt pie vairākām labām nedēļām. Tam gan nāk klāt arī dažādi bonusi: daži labi, citi ne tik. Viens no labajiem bonusiem ir tas, ka, vairāk darot, gribās darīt vēl vairāk. Piemēram, šo nedēļu sāku ar rīta skrējienu no dārziņa. Kas tur tāds, ne? Tomēr jāņem vērā, ka es tāda veida treniņam cenšos saņemties jau pāris mēnešus un šis tiešām ir mans mazais sasniegums. Skaidrs, ka vēlme darīt vairāk nāk ar riskiem un dažos gadījumos tas ir īsceļš uz traumām. Nesaku, ka tas nevar būt arī mans scenārijs, bet pēdējos gados tomēr māku šādās reizēs apslāpēt savu entuziasmu. Piemēram, pagājušajā piektdienā noskrēju 3,5h garo treniņu. Ejot uz mājām vēl pie sevis spriedu, ka jāpaspēj vēl uz sporta zāli un jāpastrādā pie spēka, tomēr ātri sevi nomierināju, jo sapratu, ka primāri tomēr jāparūpējās par ēdiena un šķidruma uzņemšanu. Šie faktori savukārt ir tie, ko varētu pieskaitīt pie mīnusiem. Līdz ar lielāku apjomu, arī ēst un dzert gribas (un vajag) krietni vairāk. Pēdējās dienās ir sajūta, ka visu laiku ēdu. Brīvdienās tas nieks, tik cik aiziet līdz ledusskapim, bet darba dienās ir reāli jādomā, lai dienas beigās būtu viss pietiekami, jo mēdzu aizstrādāties un par ēdienu aizmirst. Parūpēties par pamatlietām ir mana galvenā prioritāte pie lielākiem apjomiem. Rūpēties, lai ir pietiekams uzturs, lielu uzsvaru liekot uz olbaltumvielām. Parūpēties, lai es uzņemtu pietiekami šķidruma, tajā skaitā arī elektrolītus. Piedomāt, lai ir pietiekami daudz miega. Šo kombinēju ar kārtīgu ieklausīšanos savā ķermenī, un tad arī lielāki apjomi kļūst arvien paceļamāki.

Supervaroņu sarunas #123

Andris: Tāds garāks atskats uz Rīga - Valmiera. Gan par to, kā Anetei gāja tiešraidē, gan par rezultātiem, īpaši atskatoties ar vēsturisko vīru skrējienu, kur krita jauns trases rekords. Parunājām arī par populārāko 200+ jūdžu skrējienu ASV - Cocodona 250. Līdzsvaram tur vairāk sanāca parunāt par sieviešu panākumiem. Vispār vairāki ir rakstījuši, ka šī bija jautri izklaidējoša epizode.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Anetes ceļš līdz skriešanai: 5. nedēļa

Anete: Šī nedēļa atnāca ar vairākām labām lietām. Pirmkārt, atbrīvojos no viena kruķa un novērtēju, cik vieglāka kļūst dzīve, kad ir viena brīva roka. Pat ja kreisā. Otrkārt, spēju gan viegli sasniegt 90°, gan iztaisnot celi, un vingrošanu papildināja dažādi jauni uzdevumi, arī baby pietupieni uz vienas kājas. Treškārt, aizvadīju 13,5h treniņnedēļu, no kurām gandrīz 6h bija kardio. Ceturtkārt, esmu šogad izlasījusi jau 19 grāmtas. Taču bija vairākas ne tik labas lietas, piemēram, beidzu gulēt ar ortozi, taču miegs nebija izcils, jo celis grozoties īd, sāp un modina. Pavasarīgais laiks šobrīd brīžiem vairāk nomāc nekā uzmundrina, jo nevaru šo sezonu izbaudīt tā, kā gribētos, un pat 3km pastaiga prasa trīs atpūtas pauzes uz soliņa (te arī tā grāmatu statistika rodas). Arī domas par vasaru itin bieži drīzāk iezīmējas “jauki, bet šo es nevarēšu” gaismā. Lai arī prāts dikti mēģina pārliecināt, ka patiess prieks un piepildījums būs kaut kad tālā nākotnē, kad varēšu skriet un viss būs kā parasti, cenšos neļauties apmānam, ka labi būs tikai kaut kad vēlāk. Citreiz veiksmīgāk, citreiz ne tik ļoti, taču cenšos turēt fokusu uz šodienu un rast gandarījumu tajā, ko varu izdarīt tagad. Taču būsim godīgi - tā būs skaista diena, kad varēs tikt vaļā no kruķiem un uzkāpt uz velo.

Atpakaļmetiens

Andris: Rīgas maratona pilno distanci uz rezultātu esmu skrējis tikai vienu reizi: tālajā 2017. gadā, kad bija ne tikai savādāka trase, bet arī cits atbalstītājs maratona nosaukumā. Atceros, ka satraukuma un starta azarta rezultātā jau trešajā vai ceturtajā kilometrā sasniedzu pulsu, kas bija ļoti tuvs manam tā laika maksimumam. Neskatoties uz to, izdevās nedaudz nomierināties un diezgan ilgi turējos labi. Pirmo pusmaratonu skrēju kopā ar savu komandas biedru Kristapu, un pusmaratona līniju šķērsojām pēc 1 stundas un 15 minūtēm. Ar to gan arī mans azarts beidzās un teicu, lai Kristaps turpina viens, jo man nelikās reāli tā noskriet arī otru pusi. Otrā puse bija klasiska maratona izdzīvošana. Pamazām pazaudēju ātrumu un dažus kilometrus pirms finiša atmetos pret sienu. Nedaudz pastaigāju, vēl pēdējo reizi saņēmos un finišēju pēc 2:34:12. Rezultāts, ko pārspēju vien astoņus gadus vēlāk. Laikā, kad apavi bija jau krietni labāki un uzturs distances laikā bija vismaz 2x vairāk.

Nedēļas produkts

Andris: Ziemā mazāk, bet siltajā laikā es garajos treniņos lielu daļu no kalorijām uzņemu ar šķidruma palīdzību. Parasti lielākais ierobežotājs šajās reizēs man ir tas, cik varu saliet pudelēs, jo esmu pārāk slinks, lai gaitā kaut kur atjaunotu sporta dzēriena krājumus un esmu arī pārāk slinks (negribu nest), lai ņemtu līdzi vairāk par 2-3 pudelēm. Tādās reizēs lieti noder ļoti koncentrētie sporta dzērieni. Tādi, kurus vismaz es personīgi neizskatītu kā sacensību opciju, bet tādi, kas ļoti labi der treniņos. Šajās brīvdienās pamēģināju Tailwind Ginger Lime 90g ogļhidrātu dzērienu un jāatzīst, ka priekš šādas koncentrācijas dzēriena tas atstāja ļoti labu iespaidu. Skaidrs, ka, ja tādas būtu vairākas pudeles, visticamāk kādā brīdī jau prasītos arī uzdzert virsū ūdeni, lai nedaudz atšķaidītu, bet ar vienu pudeli bija tīri labi. Nedomāju, ka šis produkts kļūs par regulāru mana uztura rotācijas produktu, bet kā 90g OH dzēriens šis noteikti ir viens no labākajiem, kas dzerts.

Pirkts: UTMB expo. Pasūtīt: https://www.tailwindnutrition.se/ (vismaz expo stāstīja, ka Baltiju apkalpojot no Zviedrijas)

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Sporta uzturs pa lēto!

Klausies: Par uztura un šķidruma uzņemšanu karstā laikā

Lasi: Par mērķu uzstādīšanu. Īpaši izceļot sadaļu par approach vs avoidance goals

Nedēļas kalendārs

- 13. maijā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

- 17. maijā Rimi Rīgas maratons

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Rīgas maratons (Rīga), Helsinki City Run (Somija), Baltijas orientēšanās čempionāts (Igaunija), Mozart by UTMB (Austrija), Travessa d’Encamp (Andora), Tuscany Trail (velo, Itālija), Stirnu Buks 3.posms (Augstroze), Worlds End (ASV), Roja Marathon Festival (Roja), Ultrapark Weekend (Polija), Eiropas čempionāts taku skriešanā (Slovēnija), Vilkaču maratons (Tukuma novads), Ventspils pusmaratons (Ventspils)

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Nedēļas tēma

Anete: Es šonedēļ piedalījos ultrā! Nē, ne kā dalībnieks un pat ne kā atbalsta persona, bet gan kā komentētāja. Vien pāris dienas pirms Rīga-Valmiera 107km Matīss Vecvagaris piedāvāja man realizēt nesen podkāsta epizodē minēto, ka es gribētu reiz komentēt sacensības. Nespēju atteikt piedāvājumam būt klāt tādā vēsturiskā brīdī, kad ultramaratonam Latvijā tiek nodrošināta tik augsta līmeņa tiešraide, ko varēja vērot gan Youtube, gan Facebook, gan LSM. Sajūtas gan brīžiem bija gluži kā ultrā - pozitīvs satraukums laika atskaitē līdz tiešraides sākumam, nojausma par paveicamo uzdevumu, taču neziņa par to, kāds šis uzdevums būs, ar kādiem izaicinājumiem nāksies saskarties un cik ilgs tas būs. Apziņa, ka negulēta nakts nebūs viegla, taču pārliecība, ka tas ir pa spēkam. Laikā, kad pati nevaru skriet, iespēja vērot dalībnieku cīņu ar sevi, ar laiku, ar konkurentiem un būt tiltam starp sacensību un līdzjutējiem ļāva būt tuvu tam, kas tik ļoti pietrūkst.

Šādas sacensību tiešraides pamazām kļūst par normu augsta līmeņa sacensībās, un man prieks, ka arī Latvijā spējam ko tādu patiesi kvalitatīvi īstenot, jo šis viennozīmīgi ir solis pretī ultra skriešanas attīstībai un atpazīstamībai, ja ir tik viegli sekot līdzi dalībniekiem un redzēt, kā tiek izcīnītas uzvaras, laboti rekordi un pieveiktas šķietami nereālas distances. Manuprāt, komanda aiz šī projekta izdarīja milzīgu darbu, īpaši zinot, cik maz laika bija tā realizācijai, un paldies visiem par labajiem vārdiem un vērtīgo atgriezenisko saiti. Pēc pirmās reizes ir arī vairāki secinājumi, ko darīt citādāk, lai tiešraides kvalitāti vēl vairāk uzlabotu, piemēram, no savas puses būtu gribējusi vairāk izpētīt informāciju par dalībniekiem, kas šoreiz laika trūkuma dēļ sanāca samērā virspusīgi. Taču skaidrs, ka labprāt komentēšu arī citus gadus, ja tas nozīmēs, ka tad drīkstēšu neskriet pa to šoseju. :)

Tiem, kas nepaspēja noskatīties tiešraidē, lieliska iespēja to izdarīt atkārtojumā: Rīga - Valmiera tiešraide.

Supervaroņu sarunas #122

Andris: UTMB ir nākuši klajā ar jaunu veidu, kā rēķināt taku skrējēju reitingu sacensībās. Patiesībā jau tas ir tas pats vecais reitings tikai ar nelieliem uzlabojumiem. Mēs mēģinājām izskaidrot, kā tas strādā un pie reizes atgādinājām arī dažas citas pamatlietas par šo reitingu. Tāpat arī atskatījāmies uz Stirnu Buka posmu Tukumā un manu pieredzi Vāveres distancē.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Anetes ceļš līdz skriešanai: 4. nedēļa

Anete: Šajā nedēļā pirmo (un noteikti ne pēdējo) reizi tā pa īstam sajutos frustrēta par to, ka tās aktivitātes, ko drīkstu darīt, nav tās aktivitātes, ko gribu darīt, nemaz nerunājot par dumjiem ierobežojumiem. Esmu ievērojusi, ka bieži šādas sajūtas korelē ar brīžiem, kad celis jūtas vissliktāk, kas savukārt korelē ar reizēm, kad neesmu tam veltījusi pietiekami daudz aukstuma un elevācijas. Arī pēc Rīga-Valmiera tiešraides vajadzēja vairāk kā diennakti, lai celis atgūtos, taču pati komentēšanas pieredze bija tik pacilājoša, ka darītu to vēlreiz. Tāpat šajā nedēļā pirmo reizi saskāros ar grūtībām sekot rehabilitācijas plānam. Drīkstēju sākt liekt celi līdz 90°, taču realitātē nemaz nevarēju to izdarīt un kādi 80-85° bija maksimums, ko spēju dabūt. Taču šķiet, ka nu jau arī līdz tiem būšu aizcīnījusies.

Atpakaļmetiens

Andris: Arī atpakaļmetiens par Rīga - Valmiera. Ne manis paša veikumu, jo tur nav daudz ko stāstīt, jo es savā vienīgajā mēģinājumā tiku tikai līdz Raganai. Taču 2017. gadā biju klāt, kad par uzvarētāju vīriešu konkurencē kļuva mans audzēknis Didzis Glušņevs, bet tāds īpašākais R-V man bija 2020. gadā. Toreiz neskrēju pats, bet biju kontrolpunktos, lai atbalstītu manu tā laika audzēkni Pēteri Grīviņu. Vispār man patīk būt tādā lomā. Būt kā līdzjutējam, tādam, kurš ar savu rīcību var pavisam nedaudz palīdzēt, lai sniegums būtu pēc iespējas labāks. Lieki teikt, ka visu nakti biju diezgan uzvilkts. Mazajā Ansī, kas ir pēdējais lielais kontrolpunkts, es nepārtraukti maršēju turpu šurpu, dusmojoties uz Pēteri, ka viņš neparādās tālumā pie līkuma. Kontrolpunktos no savas puses darīju visu, lai Pēteris kontrolpunktos nepavadītu nevienu lieku sekundi, visu izdarījām gaitā. Izrādījās, ka tas bija diezgan izšķiroši. Finišā Pēteris ieradās ar nepilnu minūtes pārsvaru pār otro vietu un kā pirmais paskrēja zem 8 stundām (7:59:02). Tagad jau tas notiek katru gadu, bet 2020. gadā tas bija liels notikums.

Nedēļas produkts

Andris: Pagājušo nedēļas nogali pavadīju garajos treniņos Cēsīs un, kā jau šādās reizēs pieņemts, man treniņos līdzi bija daudz sporta uztura. Tomēr, ja parasti želejas bija sabāztas somas kabatā, tad šajā reizē iemēģināju pudelīti, kas paredzēta želejām. Visķēpīgākā un lēnākā daļa ir tās želejas pudelītē sapildīt, bet tad, kad tas ir izdarīts, tad tālāk jau ir super ērti. Bildē esošajā pudelē ir sapildītas 4 SiS Beta Fuel želejas (160g OH), ar ko man pietiek gandrīz 2 stundām. Domāju, ka šādā formātā turpmāk želejas ņemšu līdzi arī sacensībās, citādi man ļoti grūti iet ar želeju atvēršanu un visa satura dabūšu ārā no iepakojuma.

HydraPak Softflask 250ml - Nutrition Flask Bottle. Nopirkts: pulsometrs.lv

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Gandrīz nedēļas garumā var tiešraidē sekot līdzi Cocodona 250 jūdžu skrējienam.

Klausies: Rekordi krīt it visur, arī divu stundu maratons, par ko ir šī saruna.

Lasi: Sievietes nav mazi vīrieši jeb ko jāņem vērā sievietēm trenējoties un ko jāņem vērā treneriem, trenējot sievietes.

Nedēļas kalendārs

- 6. maijā plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): LČ garā distance (orientēšanās, Vestiena), Rīgas maratons (Rīga), Helsinki City Run (Somija), Baltijas orientēšanās čempionāts (Igaunija), Mozart by UTMB (Austrija), Travessa d’Encamp (Andora), Tuscany Trail (velo, Itālija), Stirnu Buks 3.posms (Augstroze), Worlds End (ASV), Roja Marathon Festival (Roja), Ultrapark Weekend (Polija)

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Stirnu Buka 2.posma rezultāti un Supervaroņu sniegums:

Supervaroņi 8.vieta

Supervaroņi II 19.vieta

Supervaroņi III 31.vieta

Lūsis 32km

- Sigita Vāce-Vecvagare 5.vieta (3.vieta SL2)

- Madara Tīģere-Bernharde (3.vieta SL1)

Stirnu Buks 23.5km

- Sabīne Bērziņā 1.vieta (1.vieta SB1)

- Agnese Jaunmuktāne 3.vieta (3.vieta SB1)

Zaķis 14km

- Laura Leiboma 3.vieta (3.vieta SZ2)

- Edgars Dreimanis (1.vieta VZ4)

Vāvere 6km

- Andris Ronimoiss 1.vieta

- Austris Kalniņš 5.vieta

Nedēļas tēma

Andris: Vēl viena apjomīga nedēļas nogale skriešanā. Šoreiz pat manā skalā skriešana parastā izvirzījās priekšā taku skriešanai, jo skaidrs, ka sub2h maratonu ignorēt nevar. Vispār jau maratoniem es sekoju maz. Zinu dažus ASV skrējējus un pašus populārākos skrējējus no Āfrikas kontinenta, bet visādi citādi maratons noteikti manā fanošanas skalā ir aiz futbola, taku skriešanas, hokeja, amerikāņu futbola, basketbola un riteņbraukšanas. Man bieži vien maratonā trūkst stāsta (līdzīgi kā par Āfrikas taku skrējējiem) un, nepazīstot galvenos varoņus, man nav intereses skatīties, jo ir pilnīgi vienalga, kurš uzvar. Bet šajā reizē citādi, jo 2 stundu barjera jau vairākus gadus ir kaut kas, kas liekas īpašs. Līdzīgi kā kādreiz bija ar 4 minūšu jūdzi. Un arī šajā sakarā šķiet, ka visvairāk mani šobrīd interesē, vai arī turpinājums būs līdzīgs kā ar 4 minūšu jūdzi. 1954. gadā kā pirmais 4 minūšu jūdzi izskrēja Roger Bannister un ļoti drīz sekoja arī citi. Barjera, kas vairākus gadus visiem bija likusies kā nesasniedza, pēkšņi vairs tik nesasniedzama nemaz nebija. Un te rodās jautājums, vai maratonos būs tāpat? Vai tagad sub2h maratoni kļūs par normu un lielajos maratonos to pēkšņi iespēs ne tikai tie divi (Sebastian Sawe un Yomif Kejelcha), kas to izdarīja svētdien Londonā, bet viņiem pavisam drīz būs sekotāju bariņš?

Tikmēr taku skriešanā, Canyons by UTMB sacensību ietvaros, sadalītas pēdējās Western States biļetes. Un mana sirds īpaši gavilē par vīru pjedestālu. Nefanoju ne par vienu no viņiem, bet šie trīs vīri (Adam Peterman, Zach Miller un Hayden Hawks) Western States sacensības padarīs par vēl aizraujošākām. Pievieno vēl Kilian Jornet, Francesco Puppi un vēl virkni ASV (un ne tikai) top skrējējus un ir skaidrs, ka vīru sacenība jūnija pēdējā nedēļas nogalē būs ļoti garšīga. Mans ideālais scenārijs būtu, ja Zach Miller tuvu sacensības beigām būtu tuvu līderiem. Galvenokārt tāpēc, ka viņu neviens negrib redzēt sev aiz muguras dažus kilometrus pirms finiša, viņš vienmēr atstās sevi visu un vēl nedaudz. Jāgatavo popkorns un jāgaida vasara.

Supervaroņu sarunas #121

Andris: Šajā epizodē bonuss tiem, kuriem nepatīk, ka mēs daudz runājam par sevi. Man apnicis slimot un tāpēc negribas runāt, Anetei apnicis būt traumētai un arī neko daudz negribas runāt, tad nu par to arī īpaši nerunājām. Tas, par ko runājām, bija kā mācīties sajust sevi, intensitāti, tempu. Jau pagājušajā nedēļā šeit, vēstkopas ietvaros, dalījos ar rakstu, kur par to runāts, un to tad arī apspriedām.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Anetes ceļš līdz skriešanai: 3. nedēļa

Anete: Ir sajūta, ka laiks iet aizvien lēnāk. Lai arī kruķu lietošanas laiks ir jau pāri pusei un fizio apmeklējumi ir gan skaidrāk ieskicējuši tuvākos mēnešus un slodzes progresiju, gan arī devuši radošumu un drošības sajūtu, vingrojot zālē, nekas daudz nav mainījies. Aizvien biežāk pieķeru sevi ļaujoties kārdinājumam sapņot par to, ko varēs darīt vēlāk un kādu velotrenažieri es varētu pirkt, taču reizē cenšos noturēt fokusu uz to, ko varu darīt tagad - tā pati vienkājas airēšana un vingrošana. Biju aizbraukusi uz Tukuma Stirnu Buku, kur pārliecinājos, ka sacensības man joprojām nepietrūkst, ja tieku pie tās atmosfēras un komūnas. Lielāks izaicinājums gan šobrīd ir tas, kādas rotaļas ar prātu izspēlē neizbēgamās ķermeņa izmaiņas. Pat ja racionāli saprotu, ka pie šāda savainojuma un tik lielām fiziskās slodzes izmaiņām ķermenis kļūs mazliet “mīkstāks” un muskuļu izmēru atšķirība starp abām kājām būs liela un zinu, ka tas viss tiks atrisināts un sakārtots, šobrīd tas mazais, mīkstais kreisais augšstilbs liekas diezgan skumīgs.

Atpakaļmetiens

Andris: Ja jau pieminēju Zach Miller, tad par viņu arī atpakaļmetiens. Bija 2019. gada UTMB. Kā jau UTMB pieņemts, nakts daļa ir laiks, kad kalnos notiek vislielākās pārmaiņas sacensību priekšgalā. UTMB sekotāji aiziet gulēt, sacensību vadībā esot vieniem skrējējiem, bet, pamostoties no rīta, vismaz puse no viņiem ir jau izstājušies. Arī šis stāsts par to. Es pats sākot ar 20. kilometru ļoti mocījos ar nelabumu un vājumu, tomēr fiziskā forma bija diezgan laba un nakts laikā es pamazām kāpu pa pozīcijām uz augšu. Visticamāk jau ne tāpēc, ka man gāja labi, bet tāpēc, ka citiem gāja sliktāk. Šādā veidā sanāca apdzīt gan Hayden Hawks, kurš tumsā slāja pa kādu no Alpu ceļiem, gan Tim Tollefson, kurš kādā ceļmalā vēma, gan vēlāk arī Zach Miller. Šādās situācijās ir pieņemts, ka apdzenot uzmundrina, un tā darīju arī ar Zeku. Neatceros precīzi, ko viņam teicu, bet tas bija no sērijas: turies un seko man. Tobrīd gan es neticēju, ka tas viņam palīdzēs. Mans sniegums tālāk sāka iet uz leju, un vienā no kontrolpunktiem es dabūju 20 minūtes pagulēt. Aizmigu esot 8. vietā, bet pamodos ārpus top 20. Es gan diezgan drīz atkal tiku atpakaļ līdz 8. vietai, bet man bija liels pārsteigums, ka viens no tiem, kuru es apdzinu kā pēdējo, atkal bija Zeks. Viņš bija mani paklausījis un tīri labi turējās labāko desmitniekā. Tas bija brīdis, kad es ļoti labi sapratu, ka tādiem sportistiem kā viņš, nekad nedrīkst dot otru iespēju, jo viņi to izmantos. Mums abiem gan sacensības beidzās nākamajā noskrējienā. Man tur pamatīgi sāka reibt galva un es knapi tiku līdz pilsētai, bet Zeks bija pazudis vēl vairāk. Jau pilsētā man nāca pretī viņa atbalsta komanda prasot, vai es esmu redzējis Zeku. Tobrīd sapratu, ka ar mani vēl nav tik slikti, pat ja iznākums vienāds. Beigās jau lejā nonāca arī Zeks, un, lai arī mums abiem finišs netika, mēs abi Monblāna aplī bijām atstājuši visu.

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Par cīņu ar kontrolpūķi 250 jūdžu sacensībās

Klausies: Canyons by UTMB atskats ar dažiem no taku skriešanas labākajiem studijā.

Lasi: Skriešanas pamatlietas. Immature coaching and training celebrates intensity. Mature coaching and training protects continuity.

Nedēļas kalendārs

- 29. aprīlī plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

- 2. maijā plkst. 00:00 Rīga - Valmiera

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Rīga - Valmiera, Oh Meu Deus by UTMB (Portugāle), Apkārt Cēsīm (Cēsis), 10mila (orientēšanās, Zviedrija), Trans Peneda-Geres (Portugāle), Rīgas maratons (Rīga), Helsinki City Run (Somija), Mozart by UTMB (Austrija), Travessa d’Encamp (Andora), Tuscany Trail (velo, Itālija).

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share

Audzēkņu starti arī prasa savu uzmanību un enerģiju. Tādā ultru pasaulē tas bieži vien ir neprognozējami. Nav tā, ka sēdi nepārtraukti pie televizora un skaties kā futbolu. Vai pie datora un gaidi, kad būs rezultātu atjaunošana. Drīzāk darbojies ar savām ikdienas lietām un ik pa laikam atceries: hmmm, diez kā viņiem tur iet? Šajā nedēļas nogalē sanāca tādi sarežģītāki varianti. Viens no audzēkņiem, kurš bija labi sagatavojies savam startam, nedēļu pirms starta iedzīvojās nelielā savainojumā un satraukties jau bija jāsāk vēl pirms kaut kas bija sācies. Beigās viss sagāja un noskrēja pat labāk kā gaidīts (un pirms es paspēju atrast live sekošanu). Tikmēr citam audzēknim jauna pieredze mežonīgākos kalnos un sekošana ar ļoti nesaprotamiem live rezultātiem, kas visu laiku mainās un tā arī nav skaidrs, vai kāds ir finišējis un, ja jā, tad kādā laikā. Tad nu paralēli vēl ik pa laikam iečekošanās stravā, lai paskatītos, vai tur nav ielikta aktivitāte, kaut vai lai noskaidrotu, vai dzīvs. Arī te beigās, ja atskaita pieredzes gūšanu, viss labi. Un tā tās nedēļas nogales trenera un sporta līdzjutēja dzīvē paiet. Nedaudz sekojot, nedaudz satraucoties, nedaudz piedomājot, lai tur trasē viss labi. Turpmākie mēneši jau nebūs neko savādāki, bet es nesūdzos - man ir labs darbs.

Nedēļas tēma

Andris: Nedēļa pēc ultras. Kādreiz es diezgan ātri atgriezos pie skriešanas, pat pēc tādiem ļoti grūtiem un gariem skrējieniem. Tāds ekstrēmākais noteikti ir MIUT 115km distance un pasaules čempionāta 85km distance ar 2 nedēļām pa vidu. Pēdējā laikā es tik ļoti vairs ar atsākšanu nesteidzos un pagaidu vismaz tik ilgi, lai nav ar pilnīgi taisnām kājām jādarbojās. Šajā reizē pēc Sierra Nevada ķermenis pat lielu atpūtu neprasīja. Jau nākamajā dienā varēja bez jebkādiem ierobežojumiem staigāt, divas dienas pēc starta izkāpšana no lidmašīnas neprasīja nekādu ekstra piepūli un likās, ka, ja ne nogurums no ceļošanas, varētu atsākt skriet kaut aiznākamajā dienā pēc 63km noskriešanas. Tomēr darbi un meitu slimošanas ieviesa korekcijas ikdienā, un pie skriešanas tiku tikai trīs dienas vēlāk ceturtdienā. Arī pirmajā skrējienā viss super. Kājas vieglas, nekas nesāp. Ja kaut kas traucē, tad drīzāk no stīvuma, kas iegūts dažas dienas īsti nedarot neko. Likās, ka vieglākā atjaunošanās, kāda pēc ultras ir bijusi, bet tad piektdienā es aizgāju uz svaru zāli. Es neceļu ļoti lielus svarus. Piemēram, pietupienos es reti kad lieku uz stieņa vairāk kā savu svaru. Es varētu vairāk, bet svaru zāle noteikti nav mana dabīgā vide un baidos, ka nenodaru sev pāri. Arī šajā reizē es pirmajā sērijā uzliku nedaudz zem sava svara. Jau tur tādas jokaini grūtas sajūtas, bet darāms. Otrajā sērijā uzliku savu svaru un sajūtas līdzīgas. Bet trešajā sērijā jau no pirmā atkārtojuma sapratu, ka ir auzas. Augšstilbi pēkšņi atcerējās visu, ko viņi pagājušajā sestdienā bija darījuši. Vietās, kur man sestdien bija krampji, arī tagad bija ļoti tuvu sajūtai, ka krampis būs klāt un man nācās sēriju pabeigt priekšlaicīgi. Nākamās divas dienas man augšstilbi sāpēja vairāk kā pēc pašas ultras. Mācība? Pat ja pēc ultras atjaunošanās ir šķietami ātra un vienkārša, tas nenozīmē, ka ķermenis ir pilnībā atguvies. Tam jādod laiks un pirmās nedēļas ir jābūt prātīgiem.

Supervaroņu sarunas #120

Andris: Lielākā daļa no epizodes par to, kā man gāja UTSN. Gan par to, kas sanāca, gan nesanāca. Par to, kas man darījās galvā skrējiena laikā un pēc tam. Tāpat arī izrunājām par to, kur šogad būs Latvijas čempionāti vertikālajā kilometrā un taku skriešanā. Un parunājām arī par atlases kritērijiem uz PČ Keiptaunā.

Skaties un klausies sev ērtākajā platformā:

Anetes ceļš līdz skriešanai: 2. nedēļa

Anete: Šī nedēļa iezīmēja krietnu pagrieziena punktu, kur pats galvenais bija zaļā gaisma atsākt intensīvākus treniņus. Skaidrs, ka jau nākamajā dienā biju sporta zālē un nodarbojos ar vienkājas airēšanu, kas šobrīd ir vienīgais reālais kardio treniņš, ko varu veikt. Atšķirībā no perioda līdz operācijai, tagad esmu apbruņojusies ar cimdiem, kas šo procesu padara krietni baudāmāku. Tāpat drīkstu slogot kāju ar 50% no sava svara, saliekt līdz 60° un atvadīties no ortozes. Ne pilnībā gan, jo mēģinājums gulēt bez tās beidzās ar to, ka 4.00 naktī stiepos pēc pretsāpju zālēm, tāpēc vismaz šobrīd celis uz nakti atgriežas ortozes drošajās skavās. Kopumā ikdiena kļūst aktīvāka un sociālāka, taču, ja neieplānoju gana daudz laika ar paceltu kāju un aukstuma kompresēm, tad par Tūkli iesauktais celis attaisno savu iesauku un ir patiešām milzīgs. Viens no bailīgākajiem momentiem aizvadītajā nedēļā bija dušu apmeklējums sporta zālē, jo kruķi un slapjas flīzes absolūti nedraudzējas, kaitinošākais - uzkāpšana un nokāpšana no 5. stāva. Nākamajā nedēļā ceru sportošanas apjomu vēl palielināt un gaidu gan divas vizītes pie fizio, gan braucienu uz Stirnu buku Tukumā. Ik pa laikam aizdomājos, ka oriģināli vien šodien būtu pirmā pēcoperācijas diena… Labi vien ir, ka tik ilgi negaidīju.

Atpakaļmetiens

Anete: Aizvadītajā nedēļā Spānijā norisinājās Penyagolosa Trails, kas ir vienas no nozīmīgākajām pavasara sacensībām Spānijā. Garākajā CSP distancē atzīstami nostartēja divi latvieši - Dace Tetere izcīnīja 10. vietu un Klāvs Stankevics - 11. vietu. Es pati šajās sacensībās esmu skrējusi divreiz, un pirmā no tām bija pasaules čempionātā 2018. gadā. 85km garās distances 52. km es ārkārtīgi neveiksmīgi pagriezu potīti un principā kliboju uz nākamo KP 62. km, lai izstātos. Taču tur es uzzināju, ka distancē esam palikušas vien trīs dāmas, kas ir minimums komandu ieskaitei, un nolēmu klibot līdz galam. Kaut kur procesā potīte nomierinājās un līdz galam tiku pat visai cienījami, taču pārdzīvojums bija tik liels, ka leģendas vēsta, ka finišā raudāju Andrim uz pleca. Pašai tādu atmiņu nav, bet finišā biju tik apjukusi, ka jātic vien leģendām. Šī pieredze bija tik traumatiska, ka 2021. gadā atgriezos Penyagolosā revanšēties un skriet 106km garo CSP. Tā bija varena pieredze - organizatoru apmaksāts lidojums, dalība un viesnīca ar ēdināšanu, lielisks skrējiens ar būšanu vadībā jau no paša sākuma un beigās mana pirmā uzvara Ultra Trail World Tour posmā, mājup dodoties ar 1500 EUR čeku. Random fakts - šis bija pēdējais UTWT posms, kas notika, un nākamajā gadā uzvarēju pirmo jaunās UTMB tūres posmu Istria100 69km distancē. Ah, labi laiki!

Supervaroņi dara

Andris: Es esmu centīgs dažāda satura patērētājs. Man patīk lasīt vēstkopas, man patīk klausīties raidierakstus, man patīk skatīties video. Tikai problēma ir tā, ka es bieži vien apņemos izlasīt, noklausīties un noskatīties tik daudz, ka visu to patērēju tad, kad ir pagājušas jau vairākas nedēļas. Līdzīgi ir arī ar Supervaroni Leldi Dālmani un viņas vēstkopu: Bite Size, kur Lelde dalās par savā profesijā aktuālo (mārketings, reklāmas utt.), bet, lai piesaistītu arī mani, viņa tur šo to pieraksta par sportu (ja F1 vispār skaitās) un ieliek dažus jokus. Vispār Leldei (kopā ar vēl vienu Anetes audzēkni Lauru Londi) ir arī jauns raidieraksts, kur pirmā viese kā reiz bija Anete. Saucās Svārstības. Vai labs? 100%. Tik atcerieties, ka es visu iekavēju, līdz ar to, iespējams, vēl nemaz neesmu dzirdējis. :)

Kas pievērsa mūsu uzmanību?

Skaties: Lauren Gregory un viņas uzvara George Waterfall 30k sacensībās. Nedaudz jokains video, bet varbūt tas nav slikti.

Klausies: Intervija ar karalieni Kortniju par Chianti uzvaru un 200 jūdžniekiem.

Lasi: Par prasmi noturēt vienmērīgu tempu. Lieta, ko gribētu iemācīt visiem saviem skrējējiem.

Nedēļas kalendārs

- 22. aprīlī plkst. 19.00 Supervaroņi vingro

- 25. aprīlī Madeira Island Ultra Trail Vienas no episkākajām sacensībām taku skriešanā.

- 25. aprīlī Stirnu Buks 2.posms Tukumā

- 25. aprīlī The Canyons Endurance Runs™ by UTMB Pēdējā iespēja tikt pie Western States biļetes. Ne mums. Bet sekot līdzi tas neaizliedz.

Supervaroņi skrien (nākamajās četrās nedēļās): Stirnu Buks 2.posms (Tukums), Madeira Island Ultra Trail (Portugāle), Boka Bay Trail (Melnkalne), Ultra Trail Vipava Valley (Slovēnija), Pieniny Ultra Trail (Polija), Rīga - Valmiera, Oh Meu Deus by UTMB (Portugāle), Trans Peneda-Geres (Portugāle), Rīgas maratons (Rīga), Helsinki City Run (Somija).

Tas šajā nedēļa viss. Ja tev patika, padalies ar draugiem. Tiekamies takās!

Share